12. Ilgtspējīgas attīstības pamati
| Vietne: | E-izglītība |
| Kurss: | Klimats un ilgtspējīga attīstība |
| Grāmata: | 12. Ilgtspējīgas attīstības pamati |
| Drukājis: | Vieslietotājs |
| Datums: | ceturtdiena, 2024. gada 2. maijs, 15:44 |
Apraksts
Klimats un ilgtspējīga attīstība
Redaktori: Māris Kļaviņš un Jānis Zaļoksnis.
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, lpp
Grāmata “Klimats un ilgtspējīga attīstība” izstrādāta un izdota Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta 2009.–2014. gada perioda programmas “Nacionālā klimata politika” neliela apjoma grantu shēmas projektu “Kapacitātes celšana pētījumiem un pasākumiem sabiedrības zināšanu uzlabošanai par klimata pārmaiņām un to radītajām sekām” projekta “Klimata pārmaiņu izglītība visiem” ietvaros.
Ilgtspējīgas attīstības pamati
Ilgtspējīgas attīstības koncepcija ir ne tikai viedoklis, kā cilvēcei kopumā un arī konkrētai kopienai un sabiedrībai attīstīties, bet galvenokārt uzskatu kopums par to, kāds sabiedrības modelis var nodrošināt tās pastāvēšanu.Jau no senseniem laikiem cilvēki ir tiekušies veidot sabiedrību ne tikai tā, lai nodrošinātu labumu sev, t.i., konkrētam indivīdam, bet arī tā, lai visa kopiena spētu pastāvēt ilgtermiņā. Taču no vēstures liecībām ir zināms, ka nereti valstis, kuras pretendējušas uz pastāvēšanu tūkstošiem gadu, ir sabrukušas dažu gadu desmitu laikā.
Mums jāapzinās, kādi ir sociāli taisnīgas, vides kvalitāti saglabājošas sabiedrības ilgtspējīgas attīstības pastāvēšanas principi. Jāņem vērā, ka sabiedrības attīstības modeļiem pastāv arī ierobežojumi. Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas virzība un tās iedzīvināšana ir atkarīga no patēriņa un ražošanas modeļiem, planētas spējas nodrošināt telpu, pārtiku, dzeramo ūdeni strauji augošajam iedzīvotāju skaitam, cilvēku darbības ekoefektivitātes un produktivitātes, kā arī no paņēmieniem un līdzekļiem nākotnes veidošanai.
12.1. Sociālās pārmaiņas pasaulē
Cilvēces attīstība saistībā ar lauksaimniecības un rūpniecības revolūcijas norisēm nav spējušas mainīt ne cilvēku attieksmi pret vidi, ne arī attiecības pašu cilvēku starpā. Tomēr attiecības cilvēks-vide un cilvēks-cilvēks ir ļoti svarīgas pašreiz un tādas tās būs arī nākotnē. Šīs divas revolūcijas cilvēces vēsturi sadalīja trijās daļās:mednieku-augu vācēju sabiedrības vēsture,
agrārās sabiedrības vēsture,
industriālās sabiedrības vēsture.
12.1. att. Hadza cilts vīrieši atgriežas no medībām.
Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/Hadza_people
Nebūt nepastāv secīga pāreja no viena veida sabiedrības uz citu, taču pastāv iespēja atgriezties iepriekšējā sabiedrībā. Tomēr tas notiek ļoti reti, bet tieša pāreja no mednieku-augu vācēju sabiedrības uz industriālo sabiedrību ir neiespējama.
Nav informācijas par agrīnās agrārās sabiedrības dzīvesveidu. Tomēr varētu teikt, ka mednieku-augu vācēju sabiedrība bija pilnībā atkarīga no tā, kas tika nomedīts vai atrasts. Viņiem nebija iespēju uzkrāt bagātību vai vairot labklājību. Šo sabiedrību var raksturot kā egalitāru – pilnīgi vienlīdzīgu visiem tās locekļiem ar kopēju īpašumu (dzīves vidi), kopēju pārtiku un līdzīgu sociālo statusu.
Savulaik marksisti šādu sabiedrību nosauca par „primitīvo komunismu”. Kopienas bija nelielas, un tās saistīja radniecība, tomēr darba dalīšana nebija izteikta. Apmaiņa starp indivīdiem balstījās uz savstarpēju izdevīgumu, uzsverot neformālu vadību, personu autonomiju, sadarbību, augstsirdību un līdztiesību. Ņemot vērā šīs iezīmes, ir grūti saprast, kāpēc vēlāk kādam iegribējās to visu mainīt.
Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/File:Maler_der_Grabkammer_des_Sennudem_001.jpg
Avots: http://www.uzdevumi.lv/p/vesture/10-klase/cilveces-attistiba-akmens-laikmets-4294/re-d7b62406-6f13-41ac-80b7-8180c8d462b7
Agrārās sabiedrības sēja graudus un novāca ražu, t.i., ražoja un uzkrāja pārtiku, kā arī varēja sakrāt citas bagātības – darba rīkus, ieročus, greznumlietas, kas liecināja par labklājības paaugstināšanos. Radās iespēja palielināt kopienas iedzīvotāju skaitu, bet līdz ar to arī sākās darba dalīšana un mainījās sociālā struktūra. Tomēr pēc kāda laika izveidojās stāvoklis, kad izteikti lielākā daļa sabiedrības locekļu bija spiesti nodrošināt ar produktiem un pakalpojumiem nelielu, elitāru kopienas grupu. Vēlāk sāka veidoties arī valdošā šķira un vairāk zinošo slānis. Tas kopumā radīja pamatus jaunai sociālai kārtībai.
Lai saņemtu drošību un aizsardzību, zemākajai šķirai nācās par to maksāt ar savu darbu, saražotiem produktiem un pakalpojumiem. Kopumā agrārā sabiedrība bija zināmā mērā stagnanta, nomākta, kurā dominēja zobens un māņticība.
12.4. att. Mednieku-augu vācēju sabiedrības transformācija par agrāro sabiedrību.
Avots: https://libcom.org/blog/climate-class-neolithic-revolution-09062014
Atšķirībā no agrārās sabiedrības industriālās sabiedrības balsts ir nevis atsevišķas inovācijas, bet gan būtiski zinātniski atklājumi, kas ļauj risināt jaunā laikmeta problēmas.
Atklājumi lauksaimniecības nozarē bija samazinājuši roku darba nepieciešamību, paverot iespējas citām jomām. Darba ražīgums strauji auga, pastāvīgi mainījās profesiju struktūra. Tas nodrošināja aizvien augošā tirgus vajadzības. Vara bija pārgājusi lielražotāju rokās. Prasības indivīdiem sāka diktēt tirgus principi.
Agrāko īpašnieka-padotā sistēmu ir nomainījusi centralizēta un hierarhiska birokrātija, bet valsts ir monopolizējusi likumīgas varas tiesības. Savukārt iedzīvotājiem relatīvi reti ir kaut kas jādara piespiedu veidā. Tomēr būtisks izņēmums ir starptautiski bruņoti konflikti, kā arī disidentiska, alternatīva rīcība, vienpusēja politiska vardarbība, organizēti noziegumi. Leģitimitāti vairs nenosaka reliģiskie uzstādījumi vai rituāli, bet gan ritualizēta sacensība. Tās piemēri ir vispārējās vēlēšanas, īpašuma izsole vai darba piedāvājumu konkursi.
12.5. att. Ritualizēta sacensība darba vietā.
Avots: Shutterstock.com
No šo lielo transformāciju norisēm kļūst skaidrs, ka ir notikušas būtiskas sociālas pārmaiņas, tāpēc arī nākamās pārejas sabiedrība būs principiāli atšķirīga no tagadējās.
Iepriekšējās pārejas nenotika vienlaikus visā pasaulē. Arī nākamā pāreja droši vien sāksies kādā vienā vietā, kur būs savijušies visi nepieciešamie priekšnoteikumi un radusies pārliecība, ka pārmaiņas sniegs ilgtermiņa priekšrocības. Maz ticams, ka šādu pārejas sākumu varētu izplānot un īstenot mākslīgi. Neviens arī priekšlaikus nevar saskatīt visu nākotnes ainu kopumā.
Jārēķinās arī ar stāvokli, kad par iedzīvotājiem un kopienām atbildīgās institūcijas un organizācijas piedāvā viedokli, kas tiek pasniegts kā absolūts un pašsaprotams, bet neatspoguļo patieso stāvokli un ir pat maldīgs attiecībā uz nākotnes perspektīvām. Reizēm tiek veidota aizsardzības sistēma, lai šāds viedoklis netiktu apšaubīts. Tas lielā mērā attiecas arī uz pašreizējām sarunām pasaules mērogā.
Lai samazinātu klimata pārmaiņas, notiek vienošanās par SEG emisiju tirdzniecību, piemērojot vispārīgos tirgus principus. Taču kapitālisma tirgus dominējošie principi tiek reti pārbaudīti reālā procesu norisē un nav pārliecības, ka vēlamais efekts tiks panākts nākotnē.
Mūsu atrašanās vieta pārejas perioda skalā nav precīzi nosakāma. Paliekot pašreizējās domāšanas veida un pazīstamo modeļu ietvaros, mēs varētu būt zaudētāji pat ne tik tālā nākotnē. Ir svarīgi izprast iepriekšējo lielo pāreju sociālās izmaiņas, lai nākotnē mēs šajās pārejās nepiedzīvotu neveiksmes.
Mēs esam „iekarojuši” paši savu planētu. Ne tikai tāpēc, ka esam iekārtojušies visos tās stūrīšos, bet arī tādā ziņā, ka arvien pastiprinām ietekmi uz visām planētas dzīvību nodrošinošām sistēmām. Mēs esam nonākuši jaunā ģeoloģiskā periodā –antropocēnā (laikmetā, kam raksturīga pastiprināta cilvēka darbības ietekme uz ekosistēmām, kuras rezultātā izmirst un ir izmirušas daudzas augu un dzīvnieku sugas, mainās reljefs un ainavas), tādējādi apliecinot, ka cilvēces iedarbība uz vidi jau kļuvusi līdzvērtīga ģeoloģiskajiem dabas spēkiem. Pašlaik cilvēce destruktīvi iedarbojas uz apkārtējo vidi. Cilvēki tūkstošgadu vēsturē kopumā ir bijuši veiksminieki, neraugoties pat uz civilizāciju bojā eju. Tomēr mēs vēl neesam apzinājušies un izpratuši, kā atrisināt pašreizējās un arī nākotnes problēmas, lai saglabātu dzīves vidi.
Vienīgais, ko mēs varam izdarīt, ir skaidri apjaust, kas varētu notikt un ar kādu varbūtību, un kādas sekas tam varētu būt. Mums vajadzētu apkopot visas zināšanas un pieredzi, lai pieņemtu optimālus lēmumus ilgtspējīgai nākotnei.
12.2. Pasaules ekonomiskā attīstība
12.2. Pasaules ekonomiskā attīstība12.2.1. Ekonomiskā izaugsme
Iedzīvotāju skaita pieaugums ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē ekonomisko izaugsmi, bet tas ir ļoti būtisks faktors.Cilvēki pārvietojās uz katru apdzīvojamu planētas nostūri. Meži un purvi tika pārvērsti par lauksaimniecības zemēm. Apdzīvotu vietu, vēlāk, pilsētu skaits sāka strauji augt. Pašlaik nelielu cilvēku grupu bāzes ir pat polos un kosmosa stacijās.
Tā kā cilvēku skaits pastāvīgi palielinās, pieaug arī patērēto dabas resursu apjoms, jo jānodrošina patēriņš, jāizgatavo ražošanas rīki, mašīnas utt. Nepārtraukti jāievieš jauni izgudrojumi un inovācijas, taču tas prasa lielus vides resursus un galu galā uz vidi iedarbojas destruktīvi.
Cilvēki nepārtraukti ir centušies uzlabot materiālās dzīves līmeni. Tāpēc pieaug arī enerģijas patēriņš. Mēs esam liecinieki tam, ka strauji izplatās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, notiek tirdzniecības tīklu konsolidācija (sablīvēšanās) un ir sācies patiesi fenomenāls naudas vairošanas pieaugums un naudas plūsma kļūst aizvien intensīvāka.
Šie procesi rada priekšnoteikumus straujām izmaiņām apkārtējā vidē.
12.2.2. Ekonomikas izaugsmes pirmsākumi
Vēsturiski pastāv daudz izšķirošu pagrieziena punktu, kas ir ietekmējuši ekonomikas izaugsmi. Tādi, piemēram, bija eiropiešu jūras braucēju atklājumi un kolonizācija Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, feodālisma sabrukums Eiropā, komerctirdzniecības veidošanās, jauno tehnoloģiju izplatīšanās.Lai izprastu lielā paātrinājuma parādību, ir lietderīgi to sasaistīt ar reāliem notikumiem vēsturē. Par paātrinātas ekonomiskās izaugsmes pirmo pagrieziena punktu un simbolisku "starta šāvienu" uzskata Kalifornijas „zelta drudzi”, sākot no 1849. gada.
Kalifornijas zelta drudzim ir simboliski svarīga un vēsturiska nozīme izaugsmes procesā, jo tas notika eiropiešu Amerikas ekspansijas beigās, ko daudzi vēsturnieki atzīst par Eiropas kolonizācijas kustības beigām kopumā. Pēc tam bija palikusi vairs visai maza planētas daļa ar samērā mērenu un patīkamu klimatu, uz kurieni cilvēki, neatkarīgi no to izcelsmes, varētu migrēt. Gandrīz visas labākās vietas jau bija aizņemtas.
Kalifornijas zelta drudzis iezīmēja pēdējo vēsturisko brīdi, kad cilvēki brīvi varēja doties uz vietu, kur viņi varēja iegūt zeltu. Zelts jau izsenis ir vēlamā valūta (maksāšanas līdzeklis) daudzās ekonomikas sistēmās, neatkarīgi no tā, vai pastāv citas valūtas sistēmas.
Pārējos resursus, piemēram, naftu, kokmateriālus, zivis, labību, bija jāpērk vai jāpārdod, t.i., jātransformē naudā, kas tika lietota konkrētā sabiedrībā, lai šie resursi dotu iespēju gūt ekonomisku labumu. Plaša mēroga bartera darījumi bija pārāk sarežģīti, lai pārvērstu mantu naudā, tāpēc bija nepieciešama monetāra ekonomiskā sistēma.
12.6. att. Zelta skalošana un zelta tīrradņi.
Avots: http://en.wikipedia.org/wiki/California_Gold_Rush
Šādu iespēju varēja izmantot, arī pārdodot zeltu, bet praktiski tas bija nevajadzīgi, jo zelts arī bija nauda. Tā, piemēram, Indijā cilvēki joprojām izvairās no bankām un "valkā savu naudu” – zelta aproces, kaklarotas un citas rotaslietas. Centieni pārliecināt šos cilvēkus pārdot savu zeltu un pārvērst to par monetāru bankas kontu sastop spītīgu pretestību pat ne tik bagātu cilvēku vidū.
Dažās valstīs valdības joprojām aktīvi aicina cilvēkus "likt zeltu bankā” – pārvērst par naudu, lai uzlabotu nācijas bilanci.
Pasaules finanšu tirgos zelts joprojām tiek izmantots īpaši. Kad akciju un obligāciju tirgos rodas problēmas, cilvēki raugās uz zeltu kā stabilāku uzkrājumu līdzekli.
Kaut gan zelta kā naudas izmantošana joprojām pastāv, Kalifornijas zelta drudzis iezīmēja galu vēsturiskajam periodam, kam bija raksturīga impēriska paplašināšanās, balstoties uz zeltu.
19. gs. beigās, kad būtībā visas zemes jau bija aizņemtas, bet zelta un citi resursi jau bija sadalīti starp valstīm, uzmanība tika pievērsta procesiem, lai resursus izmantotu monetārās ekonomiskās aktivitātes celšanai. Cilvēki lielu uzmanību sāka pievērst ekonomiskai izaugsmei, kad no uzkrātiem izejvielu resursiem (zeme, metāli, koksne), izmantojot dažādus procesus, tika iegūtas lietas, kam bija jauna vērtība, ko varēja pārvērst naudā. Taču šī izaugsme vienmēr ir saistīta ar vides un morāles degradāciju.
12.2.3. Enerģētikas un tehnoloģiju revolūcija un tās sekas
Enerģētikas un tehnoloģiju revolūcija sākās19. gadsimta beigās. Tika iegūta nafta, deggāze un ogles, kuras sāka izmantot arī elektroenerģijas ražošanā. Tādējādi pasaules ekonomika lielos apmēros varēja kāpināt ražošanu – tas attiecas gan uz papīra ražošanu, kokvilnas un vilnas apģērbu aušanu, gan metālu iegūšanu no rūdām utt.20. gs. sākumā strauji attīstījās mašīnbūve. Piemēram, Ford automobilis tapa, iespējams, pateicoties arī Henrija Forda jaunievedumiem, konveijera līnijas ieviešanai un jaunai darbinieku atalgošanas sistēmai, kas pamatojās uz automobiļa vērtībai proporcionālu atalgojumu.
No 1916. līdz 1917. gadam vairāk nekā 780 000 automobiļi tika pārdoti par pazeminātu cenu — 350 dolāriem, jo Henrijs Fords strukturēja savu uzņēmumu tā, lai viņa autorūpnīcu darbiniekiem būtu tik daudz naudas, lai tie varētu atļauties nopirkt auto un, turpinot darbu, spēt atmaksāt aizdevumus.
Radās arī daudz problēmu un konfliktu. Strādnieku neapmierinātības dēļ tika nodibinātas arodbiedrības. Notika arī briesmīgi un groteski gadījumi rūpnieciskajās pārtikas apgādes sistēmās. Šai sakarā īpaši ietekmīgs 20. gs. pirmajā pusē kļuva amerikāņu rakstnieks Aptons Sinklers. Viņš tika uzskatīts par vienu no labākajiem pētnieciskās žurnālistikas pārstāvjiem ASV. Kļuva slavens, 1906. gadā publicējot romānu "Džungļi", kura ietekmē pat tika mainīta ASV pārtikas rūpniecības likumdošana.
Jāpiemin arī bēdīgi slavenās Čikāgas lopkautuves, kurās 19. gadsimta beigās strādāja vairāk nekā 25 000 darbinieku (sievietes un bērnus ieskaitot), kuri apgādāja aptuveni 80% ASV iedzīvotājus ar gaļu.
12.7. att. Čikāgas lopkautuves.
Avots: http://en.wikipedia.org/wiki/The_Jungle
Cīņa par varu, precēm un resursiem izraisīja asus politiskus strīdus. Tas zināmā mērā bija priekšvēstnesis 1. pasaules karam, kas prasīja šausminošus zaudējumus gan attiecībā uz cilvēkiem, gan arī uz vidi.
Taču, raugoties no ekonomiskās izaugsmes perspektīvām karš, diemžēl, tās ietekmē pozitīvi.
12.2.4. Izaugsme un kari
Lai arī pastāv daudzas interpretācijas gan par 1. pasaules kara, gan 2. pasaules kara cēloņiem un virzības faktoriem, tomēr ir skaidrs, ka šīs 20. gadsimta pasaules mēroga katastrofas vismaz daļēji virzīja tā laika vērienīgā impēriju un nacionālo valstu nepārvarama vēlme pēc ātras ekonomiskās izaugsmes. Tas nozīmē, ka ekonomiskai izaugsmei ir nepieciešama enerģija, zeme, izejvielas, tehnoloģijas, tirdzniecības un investīciju sistēma.Impēriju veidošanās procesu, kas ierakstīts cilvēces vēsturē, vienmēr ir vadījusi politiskā vīzija par nepārtrauktu un ātru ekonomikas paplašināšanos. 20. gadsimta pasaules karu iespējamību virzīja modernās tehnoloģijas un destruktīvie impērijas veidotāji. Tehnoloģijas bija atkarīgas no piekļuves milzīgam daudzumam enerģijas resursu. Tāpēc daži mūsdienu komentētāji interpretē, ka galvenās kaujas darbības 2. pasaules karā (Japānas ekspansija Dienvidaustrumāzijas virzienā, Vācijas iebrukums Krievijā un ASV pozīcijas nostiprināšana Atlantijas un Klusajā okeānā) bija saistītas ar nepieciešamību kontrolēt galvenos resursus, piemēram, naftu.
Daudzi vēsturnieki atzīmē, ka dziļā ekonomikas depresija, ko piedzīvoja industrializētā pasaule 20. gs. 30. gados, beidzās tikai ar industrializēto valstu iesaistīšanos karos. Kad kara vajadzībām valsts investē milzīgas summas, lai izstrādātu jaunas tehnoloģijas un attīstītu rūpniecisko ražošanu, ikviens tiek iesaistīts darbā. Daži pat atzīmē, ka pasaules ekonomika turpina attīstīties kara laika režīmā līdz pat mūsdienām. To apliecina gan aukstais karš, gan pašreizējie kari pret teroristiem.
Karš ir izrādījies par vienu no veidiem, lai pasaulē nodrošinātu būtisku ekonomikas izaugsmi un iekšzemes kopprodukta (IKP) palielināšanos. Ja IKP skaitliskā vērtība kļūst lielāka, var teikt, ka notiek ekonomiskā izaugsme, ja kļūst mazāka, runā par lejupslīdi, bet, ja lejupslīde turpinās ilgāku laiku, ir iestājusies "depresija".
IKP kā indikatoru sākotnēji radīja amerikāņu ekonomisti, lai palīdzētu ASV valdībai tikt galā ar 20. gs.30. gadu ekonomisko depresiju. Taču IKP izgudrotājs Saimons Kuznecs bija noraizējies, ka viņa izgudrojums varētu tikt izmantots ļaunprātīgi. Par to viņš ziņoja ASV Kongresam jau 1934. gadā, brīdinot, ka jauno valsts ekonomikas statistiku nedrīkst izmantot, lai novērtētu kopējo tautas labklājību. 1960. gadā viņš brīdināja, ka jāpatur prātā atšķirība iedalījumam starp izaugsmes kvantitāti un kvalitāti, starp tās izmaksām un atdevi, kā arī starp izaugsmi īstermiņā un ilgtermiņā (..); izvirzot mērķi lielākai izaugsmei, ir jāapsver „tieši kādai izaugsmei” un „kāpēc” ”.
12.8. att. Saimons Kuznecs, 1971. gada Nobela prēmijas
(Zviedrijas Centrālās bankas Alfrēda Nobela balva ekonomikas zinātnēs) ieguvējs.
Taču IKP izgudrotāja brīdinājumi tika pilnībā ignorēti. Pasaules finanšu un ekonomikas sistēmas auga, IKP kļuva par arvien nozīmīgāku esošās ekonomiskās sistēmas panākumu rādītāju. Starptautiskie finanšu līgumi un politiskās kampaņas koncentrējas uz izaugsmi. ANO rādītāji, kas atspoguļo valstu sociālekonomisko statusu, regulārie ziņojumi par IKP pieaugumu, valstu plašsaziņas līdzekļi, kas slavina ekonomisko izaugsmi, nostiprina IKP dominanti un aizvien dziļāku lēmumu pieņēmēju atkarību no šī indikatora gandrīz visur.
Ja kāds izmanto tikai IKP datus kā „uzvaras karogu”, civilizācija droši virzās uz sabrukumu. Tikai meklējot un izmantojot vēl arī citus indikatorus, mēs varam saprast, ka ekonomiskā izaugsme nes sev līdz arī augošas negatīvas sekas.
12.2.5. „izaugsme kā parasti”
Sākot ar 20. gs. 50. gadiem izaugsmes līknes daudziem ekonomiskiem rādītājiem strauji pieauga. Tas attiecās ne tikai uz IKP, bet arī uz cilvēku skaita, dabas resursu izmantošanas straujo pieaugumu, Iestājās raķešu un kosmosa izpētes laikmets, kam par cēloni varēja būt arī aukstais karš starp kapitālistiskajiem Rietumiem un komunistiskajiem Austrumiem. Konkurējošās pasaules ekonomiskās un politiskās sistēmas, ko vadīja ASV un PSRS, ieguldīja milzīgus līdzekļus zinātnē, inženierzinātnēs un ražošanā, kā arī izglītība, kas bija nepieciešama tehnoloģiskajam progresam un sacensībai starp divām lielvarām.Rietumu valstis veicināja aizvien komercializētāku dzīvesveidu, lai pierādītu, ka Rietumu modelis ir labāks nekā valsts kontrolēta vardarbīgā "vienlīdzība". Rezultātā bija iespaidīgs pieaugums visās jomās: vairāk cilvēku, vairāk ražošanas un patēriņa, vairāk naudas un strauja tehnoloģiju izstrāde. Izaugsme nebija apšaubāma. Atskanēja arī brīdinājumi no zinātniekiem un rakstniekiem. Vairākums no tiem bija amerikāņi: Tā, piemēram, Reičela Kārsone (Rachel Carson) 1962. gadā izdotajā grāmatā „Klusais pavasaris” izvirzīja iebildumus par pesticīdu pārmērīgo izmantošanu un uzsvēra pesticīdu negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību un ekosistēmām. Kaut gan zinātnieku aprindās R. Kārsones darbs tika kritizēts kā pārāk emocionāls, šobrīd gandrīz visi viņas grāmatā minētie pesticīdi ir aizliegti.
12.9. att. Reičela Kārsona, jūras bioloģe un rakstniece.
Viņas ievērojamākā grāmata ir „Klusais pavasaris” kura atkārtoti izdota 2002. gadā, atzīmējot trīsdesmitgadi kopš pirmā izdevuma publicēšanas.
Avots: https://en.wikipedia.org/wiki/Silent_Spring
12.2.6. Globālās diskusijas par izaugsmi
Vēsturiski 1972. gads iezīmējās kā pavērsiena punkts. Tas bija gads, kad kosmosā pacēlās kosmosa kuģis „Apollo”. Pēc tam ASV Mēness izpētes programma tika apturēta valsts budžeta spiedīgo problēmu dēļ.Cilvēki sāka saprast, ka Zeme ir mūsu vienīgās mājas. Mēs nevaram izglābties aiz tās robežām un atrast jaunas planētas vai to pavadoņus, kas būtu apdzīvojami tuvākajā laikā.
1972. gads iezīmējās arī ar ANO pirmo globālo cilvēkvides konferenci Stokholmā, kurā tika izteikti daudzi brīdinājumi par planētas nākotni. Stokholmas konference šobrīd tiek uzskatīta par sākuma punktu pasaules augstākā līmeņa sanāksmēm par vides un attīstības jautājumiem.
12.10. att. Eižens Kernans (Eugene Cernan) uz Mēness virsmas 1972. gada 13. decembrī.
Avots: http://en.wikipedia.org/wiki/File:Apollo_17_Cernan_on_moon.jpg
1972. gadā tika izveidotas pirmās vides ministrijas un pieņemti pirmie visaptverošie vides likumi ASV un vairākās Eiropas valstīs.
Taču neviens cits notikums tik īpaši neatspoguļo 1972. gada nozīmi vēsturē, kā Romas kluba un Masačūsetas Tehnoloģiskā institūta pētījums „Izaugsmes ierobežojumi” (Limits to growth). Šī revolucionārā grāmata ziņoja par pētījumu, kas izmantoja datormodelēšanu, lai atrastu kopsakarības starp pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, rūpniecisko ražošanu, resursu izmantošanu un piesārņojumu. Tās autori brīdināja par nopietnām resursu un vides problēmām nākotnē, ja cilvēki turpinās savu pašreizējo kursu.
12.11. att. Grāmatas „Izaugsmes ierobežojumi” autori - Deniss Medouzs, Donella Medouza, Jorgens Randers.
Grāmata „Izaugsmes ierobežojumi” tika pārdota miljonos eksemplāru, bija publikācijas simtiem laikrakstos un žurnālos. Pasaulē sākās debates par ilgtermiņa perspektīvas ekonomikas izaugsmes iespējām, un šīs debates turpinās līdz pat šai dienai.
12.3. Izaugsmes robežas
12.3. Izaugsmes robežas
12.3.1. Izaugsme un sabiedrības attīstība
Cilvēces attīstību 20. gadsimta laikā raksturo iedzīvotāju skaita, ražošanas un patēriņa eksponenciāls pieaugums un daudzu procesu globalizācija. Protams, ne viss pieaug ar vienādu ātrumu, piemēram, pasaules naftas patēriņš nedaudz samazinās, bet dabasgāzes patēriņš – palielinās.Pārmaiņu ātrumi ir atšķirīgi, bet kopējā tendence – izaugsme – turpinās. Pasaules iedzīvotāju skaits ir sācis palielināties eksponenciāli kopš industriālās revolūcijas sākuma. Pasaules rūpniecības produkcijas daudzums parāda eksponenciālas izaugsmes tendences, pat neņemot vērā izmaiņas, ko radīja pasaules naftas cenas svārstības un ekonomiskā krīze. Arī piesārņojošo vielu emisijas apjomi palielinās un globālās klimata izmaiņas ir sekas ogļskābās gāzes koncentrācijas pieaugumam atmosfērā.
Sabiedrība izaugsmi nereti vērtē kā sasniegumu. Daudzas kopienas un tautas, bagātas vai nabadzīgas, meklē iespēju paplašināt savu darbību, lai varētu atrisināt svarīgākās problēmas. Bagātajā pasaulē ekonomiskās izaugsmes nepieciešamību pamato ar vajadzību radīt darbavietas, nodrošināt sociālo aizsardzību. Nabadzīgās valstīs ekonomikas attīstība ir vienīgais ceļš, lai izrautos no trūkuma. Kamēr nav atrasts cits risinājums pasaules problēmām, cilvēki uzskatīs ekonomikas attīstību par galveno ceļu uz laimīgu nākotni un darīs visu, lai veicinātu izaugsmi.
Diemžēl izaugsme ne tikai spēj atrisināt vairākas problēmas, bet diemžēl rada arī jaunas. Zeme nav bezgalīga ne telpas ne resursu ziņā. Taču iedzīvotāju skaits, arī saražoto preču apjoms un reizē ar to piesārņojuma līmenis joprojām turpina palielināties.
Sabiedrība un ekonomika ir atkarīga no gaisa, ūdens, pārtikas, izejvielu un kurināmā. Izaugsmes ierobežojumi faktiski ir globālo resursu ierobežojumi un planētas ierobežotā spēja tikt galā ar lielo atkritumu masu un piesārņojumu.
Daudzas cilvēku darbības, sākot no minerālmēslu izmantošanas līdz pilsētu attīstīšanai, ir eksponenciāli augošas, un tās var aprakstīt ar konkrētām līknēm. Eksponenciālā augsme ir virzošais spēks, kas izraisa sabiedrības ekonomikas tuvošanos planētas fiziskajām robežām.
Eksponenciālais pieaugums, kas šķietami ir tik vienkāršs, var sniegt pārsteidzošas atklāsmes. To labi ilustrē persiešu leģenda par gudro galminieku, kas dāvināja valdniekam brīnišķīgu šaha galdiņu un, jautāts par atlīdzību, lūdza dot rīsu graudus, liekot tos dubultā skaitā uz katra nākamā kvadrāta. Uz pirmā kvadrāta tika uzlikts viens grauds, uz otrā – divi, bet uz desmitā kvadrāta vajadzēja uzlikt 512 graudus, uz piecpadsmitā 16 384, bet uz divdesmit pirmā jau vairāk nekā miljonu graudu. Un, protams, valdnieka rīsa krājumu nepietika. Te vietā padomāt par Zemes resursu krājumiem.
Iedzīvotāju skaits un kapitāls ir tie dzinēji, kas nodrošina industrializētās pasaules izaugsmi. Citi lielumi – pārtikas ražošana, resursu izmantošana un piesārņojums arī tiecas augt eksponenciāli. Tādējādi pārtikas ražošana, resursu un enerģijas izmantošana palielinās nevis to struktūras ietilpības dēļ, bet tāpēc, ka eksponenciāli augošais iedzīvotāju skaits pieprasa arvien vairāk pārtikas, materiālu un enerģijas.
Ražošanas kapitāls ietver iekārtas, aparatūru, mašīnas un rūpnīcas, kas ir nepieciešamas, lai iegūtu produkciju, izmantojot darbaspēku, enerģiju, izejvielas, zemi, ūdeni, tehnoloģijas un mūsu planētas dabiskās ekosistēmas.
Kapitāla mainību var raksturot eksponenciālā izaugsme, eksponenciālā samazināšanās vai dinamisks līdzsvars. Tāpat kā iedzīvotāju skaits ir pakļauts demogrāfiskām izmaiņām, arī ekonomika ir pakārtota ilgtermiņa pārmaiņu procesam. Ražošanas kapitāls aug eksponenciāli, taču ātrāk par iedzīvotāju skaitu.
Laika posmā starp 1970. un 2010. gadu ražošanas apjoms ir palielinājies gandrīz par 100%. Tādai izaugsmei pasaulē būtu vajadzējis radīt divas reizes lielāku rūpniecības preču daudzumu uz vienu iedzīvotāju, ja vien iedzīvotāju skaits būtu palicis nemainīgs. Tomēr, augot arī iedzīvotāju skaitam, vidējais rūpniecības preču daudzums uz vienu iedzīvotāju ir palielinājies tikai par trešdaļu.
Ja kapitāla daudzums aug ātrāk par iedzīvotāju skaitu, tad atbilstoši demogrāfiskās pārejas teorijai tam vajadzētu nozīmēt, ka materiālā dzīves līmeņa celšanās samazinātu iedzīvotāju skaita palielināšanās ātrumu. Zināmā mērā un dažās vietās tā patiešām notiek. Bet ne ekonomiskā izaugsme, ne tās demogrāfiskā pretdarbība nenotiek pietiekami ātri. Dažos gadījumos šīs ietekmes pat veicina viena otru. Tāpēc ekonomiskā labklājība samazinās, bet iedzīvotāju skaits ir pastāvīgs vai augošs. To nosaka ražošanas produkcijas sadales veids.
Lai arī kopumā pasaulē visos cilvēka darbības sektoros ir notikusi milzīga attīstība, tomēr sociālo problēmu klāsts gadu no gada kļūst satraucošāks:
katru gadu pasaulē no viegli novēršamām slimībām mirst vairāk nekā 2 miljoni bērnu, kas jaunāki par 5 gadiem;
katru dienu pasaulē 6000 bērnu mirst no slimībām, kas saistītas ar tīra dzeramā ūdens trūkumu vai sliktiem sadzīves apstākļiem;
ap 2 miljardiem cilvēku dzīvo bez elektrības, vēl 2 miljardiem tā ir nepietiekamā daudzumā;
kopš 1985. gada no AIDS 25 valstīs ir miruši vairāk nekā 7 miljoni cilvēku;
no 1,2 miljardiem cilvēku, kuri dzīvo ārkārtējā nabadzībā, apmēram 900 miljoni mitinās lauku rajonos, bet viņu izdzīvošana ir tieši atkarīga no bioloģiskās daudzveidības, ūdens piesārņojuma un augsnes degradācijas.
Sevišķi izteikta ir pasaules sabiedrības ekonomiskā noslāņošanās. Dabas resursu un cilvēku saražoto materiālo un nemateriālo labumu sadales veids ir padarījis cilvēkus gan ļoti turīgus, gan galēji nabadzīgus. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem, vienai piektdaļai pasaules iedzīvotāju jeb vairāk nekā miljardam cilvēku vidējie ienākumi ir mazāki par 0,75 eiro dienā. 70% no šiem cilvēkiem ir sievietes.
Pārtikušo iedzīvotāju dzīvesveids būtiski ietekmē pasaules resursu patēriņu. Piemēram, ASV, kur dzīvo 5% pasaules iedzīvotāju, tiek patērēta apmēram viena ceturtā daļa pasaulē saražoto preču un veidojas gandrīz puse rūpniecisko atkritumu. Viena vidusmēra amerikāņa dienas patēriņam vajadzīgi apmēram 450 kilogrami izejmateriālu, to skaitā 18 kilogrami fosilā kurināmā, 12 kilogrami lauksaimniecības produktu, 10 kilogrami koksnes un papīra un 450 litri ūdens. Vienā gadā amerikāņi izsviež atkritumos 50 miljonu tonnu papīra, 67 miljardus pudeļu, 18 miljardus autiņbiksīšu, 2 miljardus žilešu u.c.
Ekonomists Džefrijs Sahs, ANO Tūkstošgades attīstības projekta direktors, norāda, ka pasaulē būtu iespējams likvidēt galēju nabadzību līdz 2025. gadam, ja bagātākās valstis ziedotu tikai 0,7% nacionālā ienākuma palīdzībai nabadzīgajām valstīm. Šie fondi būtu jāizlieto bērnu vakcinācijai pret infekcijas slimībām, sākumskolu vispārējas pieejamības nodrošināšanai, ģimenes plānošanas pakalpojumiem tiem, kas to vēlas, dzeramā ūdens un sanitāro apstākļu nodrošināšanai, pārtikas izsniegšanai bada cietējiem, kā arī stratēģiskiem mikrokredīta aizdevumiem pašnodarbinātajiem.
Šī summa – 100 miljardu eiro gadā – ir daudz lielāka, nekā tiek ziedots pašlaik, taču jautājums ir par prioritātēm. Pašlaik tēriņi militārajām vajadzībām svārstās ap triljonu eiro gadā, kas ir līdzvērtīgi puses pasaules iedzīvotāju ienākumiem gada laikā. Viens aviobāzes kuģis maksā tikpat, cik desmit gados visas rūpnieciski attīstītās valstis ziedo palīdzībai attīstības valstīm.
Ekonomika straujāk attīstās industrializētās valstīs, un ekonomiskā izaugsme sistemātiski turpinās pārsvarā bagātajās valstīs. Ekonomisko stagnāciju nabadzīgās valstīs nosaka vairāki iemesli, to skaitā sistemātiska netaisnība un apspiestība, īpaši attiecībā uz nabadzīgajiem slāņiem.
Bagātām valstīm ir daudz vieglāk taupīt, investēt un pavairot kapitālu nekā nabadzīgām valstīm, un ne tikai tāpēc, ka bagātajiem ir lielākas iespējas kontrolēt tirgus apstākļus, izstrādāt un nopirkt jaunas tehnoloģijas un pārvaldīt resursus. Bagātajās valstīs iepriekšējās izaugsmes gadsimtos ir uzkrājies vairāk kapitāla, kas tagad var palielināties daudz efektīvāk.
Tomēr pamatvajadzību nodrošināšana nākotnē būs iespējama tikai bez pašreizējo krājumu noplicināšanas, nodrošinot resursu taupīšanu un saglabājot investīciju apjomus. Mazāks iedzīvotāju skaita pieaugums bagātākās valstīs ļauj tām rūpniecības kapitāla lielāko daļu novirzīt ražošanas investīcijām un samazināt investīciju daļu pakalpojumu sfērā, kas paredzēta veselības aprūpei un izglītībai. Taču to nevar atļauties ātri augošas valstis un ekonomikas.
12.13. att. Pasaules ekonomikas dalījuma izmaiņas atbilstoši pirktspējas paritātei.
12.14. att. Pasaules valstu sadalījums pēc labklājības līmeņa.
Kartē attēloto valstu platība ir proporcionāla nacionālajam kopproduktam uz vienu iedzīvotāju.
Nabadzīgās valstīs kapitāla izaugsmei ir lieli ierobežojumi iedzīvotāju skaita palielināšanās un citu iemeslu dēļ. Virsvērtība, ko varētu izmantot investīcijām, tiek atvēlēta ārzemju investoriem, vietējās elites luksusa apstākļu radīšanai, ārējo parādu nomaksai vai arī pārmērīgai militarizācijai. Nabadzību sekmē korupcija, zems izglītības līmenis un slikta vadība, bet iedzīvotāji tiek pakļauti izaugsmes modelim, kas palielina iedzīvotāju skaitu, bet neļauj kļūt pārtikušākiem. Struktūra, kas saista iedzīvotāju skaitu ar kapitālu, ir tāda, ka globālās ekonomikas attīstības modelī realizējas princips, ko labi raksturo sens sakāmvārds – bagātais kļūst bagātāks, bet nabagam dzimst bērni. Tomēr tā nav nejaušība, ka sistēmai piemīt šādas īpašības.
Tā ir veidota, lai radītu tieši tādu rezultātu, un tas turpināsies, ja vien struktūra netiks pārdomāti mainīta. Iedzīvotāju skaita pieaugums palēnina ražošanas kapitāla augsmi, radot augošas prasības pēc skolām, slimnīcām, resursiem un pamatprecēm, tādējādi samazinot rūpniecības produkcijas daļu investīcijām ražošanā.
Nabadzība padara cilvēku skaita palielināšanos nenovēršamu, liekot cilvēkiem dzīvot apstākļos, kur nav iespējams saņemt kvalitatīvu izglītību, veselības aprūpi, nodrošināt ģimenes plānošanu. Nav citas izvēles vai ceļa virzībai uz priekšu kā vien liela ģimene un cerības, ka bērni palīdzēs vairot ienākumus vai kalpos ģimenei kā darbaspēks.
Nabadzīgiem cilvēkiem ir nepieciešama pārtika, pajumte un materiālās vērtības. Pārtikušie ļaudis mēģina izmantot materiālo izaugsmi, lai apmierinātu citas tieksmes, kas nav materiālas, – atzīšanu, pašapziņu, personības attīstīšanu.
12.3.2. Attīstības ierobežojumi
Ņemot vērā iedzīvotāju un rūpniecības kapitāla pašatjaunošanās potenciālu, tos var uzskatīt par pasaules sistēmas eksponenciālās izaugsmes virzošajiem spēkiem. Iedzīvotāju skaitam un kapitālam piemīt potenciāls, kas nodrošina ražošanu un atražošanu. Šis potenciāls nevar tikt īstenots bez nepārtrauktas enerģijas un materiālu pievadīšanas, kā arī bez nepārtrauktas piesārņojuma aizvadīšanas.Cilvēkiem vajag pārtiku, ūdeni un gaisu, lai nodrošinātu dzīvības procesus organismā un radītu pēcnācējus. Savukārt ražošanai vajag enerģiju, ūdeni un gaisu, kā arī milzīgu daudzumu minerālu, ķimikāliju un bioloģisko materiālu, lai ražotu preces, atvieglotu cilvēku dzīvi, kā arī lai uzturētu ražošanas sistēmu un palielinātu ražošanu. Saskaņā ar fundamentāliem likumiem enerģija nezūd, bet planētu piesārņojošās vielas uzkrājas arvien lielākos daudzumos.
Materiālus var izmantot atkārtoti vai arī tie kļūst par atkritumiem un piesārņojumu. Enerģija tiek izkliedēta siltuma veidā vai akumulēta jaunās vielās un materiālos. Taču pastāv ierobežojumi, cik lielā apmērā un kādos tempos cilvēki drīkst izmantot dabas resursus un enerģiju, kā arī radīt atkritumus, lai tie nenodarītu ļaunumu cilvēkiem, ekonomikai vai Zemes procesiem, reģenerācijai, pašregulācijai.
Visi resursi, ko izmanto cilvēki, – pārtika, ūdens, dzelzs, fosfors, nafta un simtiem citu – ir ierobežoti gan resursu, gan to ieguves, izmantošanas radītā piesārņojuma dēļ. Pastāv arī īslaicīgi ierobežojumi, piemēram, uzkrātās naftas daudzums rezervuārā kādai vajadzībai, un ilgtermiņa ierobežojumi, piemēram, naftas daudzums Zemes dzīlēs.
Resursi un piesārņojums var savstarpēji mijiedarboties. Augsne, piemēram, var būt gan avots pārtikas ražošanai, gan noplūdes vieta skābajiem lietiem, kurus izraisa gaisa piesārņojums. Tās spēja veikt kādu funkciju ir lielā mērā atkarīga no citu funkciju īstenošanas.
Pasaules Bankas ekonomists Hermans Deilijs (Herman Daly) ir piedāvājis trīs vienkāršas likumsakarības, lai ieviestu skaidrību šajā sarežģītībā un definētu ilgtermiņa līdzsvarotus ierobežojumus attīstībai:
1) atjaunojamiem resursiem – augsnei, ūdenim, mežiem, zivīm – ilgtspējīgas izmantošanas apjoms nedrīkst būt lielāks par reģenerācijas apjomu. Piemēram, zivis var sabalansēti iegūt, ja tās tiek nozvejotas tādā daudzumā, ko līdzsvaro palikušās populācijas reprodukcija;
2) neatjaunojamiem resursiem – fosilajam kurināmam, augstas koncentrācijas minerālu rūdām, dabiskajam pazemes ūdenim – līdzsvarotas izmantošanas ātrums nedrīkst būt lielāks par to, ar kādu izmanto atjaunojamos resursus, lai aizvietotu neatjaunojamos resursus. Piemēram, naftas atradņu izmantošanu varētu samazināt, ja daļu ienākumu, ko ienes nafta, sistemātiski investētu Saules paneļu ražošanai vai koku stādīšanai, jo tad, kad nafta būs izbeigusies, būs pieejama atjaunojamā enerģija;
3) piesārņojuma noplūdes ātrums nedrīkst būt lielāks par ātrumu, ar kādu piesārņojums var tikt utilizēts, absorbēts vai padarīts nekaitīgs videi. Piemēram, notekūdeņi var tikt ievadīti upē vai ezerā tikai tad, ja ievadīšanas ātrums atbilst dabisko ekosistēmu pašattīrīšanās spējai.
Ir daudzi pierādījumi tam, ka attīstība un izaugsme notiek uz esošo resursu neatgriezeniskas izsmelšanas vai degradācijas rēķina. Cilvēces attīstības raksturs diemžēl parāda, ka Zemes resursi un attīstības iespējas netiek izmantotas līdzsvaroti.
Augsne, virszemes un pazemes ūdeņi, pārmitrās teritorijas, daba un vide ir sākusi degradēties. Pat vietās, kur atjaunojamie resursi šķiet stabili (piemēram, Ziemeļamerikas meži vai Eiropas augsnes), resursu kvalitāte, daudzveidība un izdzīvošanas spējas var tikt apšaubītas.
Minerālu un fosilā kurināmā krājumi sāk izsīkt. Nav pat plāna un apmierinošas kapitāla investīciju programmas, lai uzturētu rūpniecību tad, kad fosilā kurināmā krājumi būs beigušies. Piesārņojums uzkrājas un mainās atmosfēras ķīmiskais sastāvs.
Ja tikai viens vai daži resursi izbeidzas, bet citi ir pietiekamā daudzumā, varētu domāt, ka izaugsme turpināsies, aizvietojot vienu resursu ar citu (kaut gan arī tādai aizvietošanai ir ierobežojumi). Taču, ja daudzi avoti tiek iztukšoti un piesārņojuma plūsma palielinās, vairs nav šaubu, ka cilvēces materiālu un enerģijas patēriņš ir pārkāpis robežas.
Pasaules zinātnieki mēģina izprast un aprakstīt ilgtspējīgas attīstības būtību, kā arī meklē ceļus, lai atrisinātu ilgtspējīgas attīstības problēmas jau kopš renesanses laikmeta. Piemēram, Tomass Maltuss ir risinājis iedzīvotāju skaita straujās palielināšanās problēmu, bet Svante Arreniuss apmēram gadsimtu vēlāk (1896. gadā) izvirzīja siltumnīcefekta teoriju un pirmais aprēķināja cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu iespējamās sekas.
Cilvēces pastāvēšanai īpaši svarīgs ir pieejamais saldūdens daudzums. Diemžēl, pašreizējās cilvēku darbības veicina globālā ūdens aprites cikla sarukšanu. Apmēram 25% no pasaules upēm nesasniedz izteku pārmērīgā ūdens patēriņa dēļ. Pasaules saldūdens resursus apdraud apjomīgā mežu izciršana un augsnes degradācija. Rezultātā zūd augsnes mitrums. Tas savukārt izraisa biomasas produktivitātes samazināšanos un atbilstoši arī CO2 piesaistīšanas apjomu no atmosfēras. Pārmērīgs pašreizējais ūdens patēriņš rada draudus nākotnē nesaņemt to pietiekamā apjomā cilvēku un ekosistēmu vajadzībām. Saistībā ar ūdens resursu izmantošanu sausajās klimatiskajās zonās tiek izraisīti pat bruņoti konflikti.
Jāņem vērā, ka daudzos gadījumos planētas robežas tiek vērtētas globālā mērogā, tomēr ilgtspējīgas attīstības sasniegšanai ir nepieciešams rēķināties arī ar reģionālām un vietējām problēmām. Piemēram, ķīmisko savienojumu un aerosolu piesārņojums ir vairāk raksturīgs pilsētām un industriālām zonām, savukārt korāļu rifus graujoši ietekmē okeāna ūdens paskābināšanās.
Baltijas jūrā no sateces baseina pēdējos 50 gados ir ieplūduši apmēram 20 miljoni tonnu slāpekļa savienojumu un 2 miljoni tonnu fosfora savienojumu. Tas ir izraisījis skābekļa deficītu un radījis mirušās zonas Baltijas jūras dienvidos (apmēram Latvijas lieluma platībā).
Planētas spēju pārsniegšana ļoti nopietni ietekmē arī cilvēku dzīves apstākļus un apdraud izdzīvošanu nākotnē. Tāpēc zinātnieki ir mēģinājuši savietot planētas robežas ar cilvēces sociālajām robežām, pamatojoties uz vispārējām cilvēku tiesībām.
Šādā skatījumā pasaule sociālā ziņā nevar būt ilgtspējīga, ja pašlaik apmēram viens miljards cilvēku pastāvīgi nav paēduši. Pat, ja bērnu stāvoklis ar pārtikas nodrošinājumu ir uzlabojies, tomēr nav pieņemams, ka 16% bērnu vecumā līdz 5 gadiem ir ar neatbilstoši mazu masu, bet 26% ir panīkuši augumā. Īpaši jāuzsver, ka tad, ja bērniem nepietiek pārtikas, palielinās viņu saslimšanas risks un nāves gadījumu skaits, viņiem ir kavēta izziņas spēju attīstība, kas izpaužas kā pazemināta spēja mācīties un apgūt iemaņas. Cilvēce nevar samierināties ar tādu pasaules kārtību, kurā apmēram 11% iedzīvotāju nav pieejams kvalitatīvs dzeramais ūdens, bet gandrīz pusei iedzīvotāju nav nodrošināti elementāri sanitārie apstākļi.
Iepriekšējos vēsturiskajos posmos cilvēcei ir izdevies pārvarēt kritiskus apstākļus, bet nekad agrāk šādu atsevišķu apstākļu nav bijis tik daudz un tie nav savstarpēji ietekmējuši cits citu tik izteikti negatīvo ietekmju pastiprināšanās virzienā. Tāpēc tagad šajā jomā īpaši svarīgas kļūst inovācijas, kā arī jaunu zināšanu izmantošana un izplatīšana.
12.3.3. Ierobežojumu pārsniegšanas sekas
Cilvēces attīstības raksturu un ierobežojumus tās attīstībai, kā arī to, kādas var būt šo ierobežojumu pārsniegšanas sekas, 20. gs. 70. gados mēģināja interpretēt, bet, galvenais, modelēt un izstrādāt ieteikumus rīcībai grāmatas „Izaugsmes ierobežojumi” autori Donella Medouza, Jorgens Randers un Deniss Medouzs.Cilvēces ekonomiskās attīstības raksturs, kā arī pieeja vides un sociālo problēmu risinājumiem apliecina izteikto prognožu un modeļu pareizību un to, ka nepieciešams mainīt attīstības raksturu.
Cilvēces attīstības rakstura modelēšanas pamatā ir esošo un pieejamo resursu apjoma novērtējums, to mainību skatot kopā ar iedzīvotāju skaitu un kapitālu. Lai to izdarītu, nepieciešams pāriet no statiskās, viena faktora analīzes laikā uz dinamisku visas sistēmas analīzi.
Vairumā pasaules valstu kapitāls aug straujāk nekā iedzīvotāju skaits, bet dažās pasaules valstīs ir pretēji. Dažās valstīs augošā ekonomika ļauj samazināt dzimstību, bet citās valstīs nabadzība un sociālā nevienlīdzība palielina mirstību. Cilvēki, kuri ir kļuvuši bagātāki, pieprasa vairāk preču, vairāk enerģijas, tīrāku gaisu.
Nabadzīgie ļaudis cīnās par tīru ūdeni, zemi lauksaimniecībai un malku kurināšanai. Dažas tehnoloģijas palielina piesārņojumu apjomu, citas to samazina. Neatjaunojamo un dažu atjaunojamo resursu krājumi sāk izsīkt, bet atlikušie krājumi tiek izmantoti daudz intensīvāk un efektīvāk.
Cilvēces attīstības rakstura modelēšana parāda, ka, turpinoties līdzšinējam attīstības raksturam, pat pastāvot tehnoloģiskajam progresam un paplašinoties izejvielu un resursu pieejamībai, jau šī gadsimta laikā iespējama izaugsmes robežu pārsniegšana un labklājības rādītāju katastrofāla samazināšanās. Tā sekas var būt rūpnieciskās ražošanas un pārtikas pieejamības samazināšanās, kā arī iedzīvotāju skaita samazināšanās.
Mūsdienu sabiedrība ir piedzīvojusi ātru iedzīvotāju skaita pieaugumu pēdējos trīssimt gados, un pēdējo gadsimtu laikā ir gūti ievērojami sasniegumi tehniskā un sabiedriskā jomā: no tvaika mašīnas līdz demokrātijai, datoram. Tas ir ļāvis ekonomikai pārsniegt redzamās fiziskās un materiālās robežas un nepārtraukti uzturēt pieaugumu.
Īpaši pēdējo gadu desmitu laikā izvērstā rūpniecības kultūra tika saistīta ar patērētāju sabiedrības attīstību un ieviesta cilvēku apziņā saistībā ar ideju par izaugsmi, kas vienmēr turpināsies. Tāpēc ideju, ka varētu būt kādi izaugsmes ierobežojumi, vairums cilvēku nevar pat iedomāties vai pieņemt. Ierobežojumi nav politiski pieminami un ekonomiski iedomājami.
12.15. att. Profesors Deniss Medouzs ar Latvijas augstskolu profesorēm Upsalas Univerrsitātē.
No kreisās: Džineta Dimante (Latvijas Universitāte), Deniss Medouzs (Ņūhempšīras Universitāte, ASV), Tatjana Tambovceva (Rīgas Tehniskā universitāte), Dzintra Atstāja (Banku Augstskola).
Iedzīvotāju skaita pieaugums, resursu izmantošanas apjomi un attīstīto valstu patēriņa apjomi turpina pieaugt, kā tas noticis 20. gadsimta laikā, līdz izaugsmes ātrumu samazina neatjaunojamo resursu pieejamības un to vērtības pieaugums. Tas, savukārt, izraisa ražošanas apjomu samazināšanos un investīciju novirzīšanu resursu plūsmu uzturēšanai, bet investīciju pieejamības samazināšanās citos ekonomikas sektoros izraisa rūpnieciskās ražošanas un pakalpojumu apjoma samazināšanos.
Samazinoties rūpnieciskās un pārtikas ražošanas apjomam, sarūk veselības pakalpojumu pieejamība, un, vienlaikus, palielinoties vides piesārņojumam, samazinās mūža ilgums.
Sabiedrība tiecas noraidīt ierobežojumu iespēju un cenšas to aizvietot ar iespējamo cīņu par tehnoloģiju uzlabošanu un brīvā tirgus attīstību. Tomēr sabiedrības izaugsmes modelēšanas rezultāti parāda, ka līdzšinējais cilvēces attīstības ceļš ir izsmelts.
Ja pasaules iedzīvotāju skaita, rūpniecības, piesārņojuma, pārtikas ražošanas un resursu patēriņa augšanas tendences turpināsies, mūsu planētas iespēju robežas tiks sasniegtas aptuveni nākamo simts gadu laikā. Daudzu ierastāko resursu izmantošana un daudzie piesārņojuma veidi jau pārsniedz līdzsvarotus apjomus. Bez ievērojamas materiālu un enerģijas plūsmu samazināšanas nākamajās desmitgadēs notiks nekontrolējama pārtikas, enerģijas un rūpniecības produkcijas daudzuma samazināšanās uz vienu iedzīvotāju. Iespējamākais rezultāts varētu būt pēkšņa un iedzīvotāju skaita un ražošanas apjoma samazināšanās.
Šī samazināšanās nav neizbēgama. Ir iespējams mazināt izaugsmes tendences un veidot apstākļus vides un ekonomikas stabilitātei, kas varētu būt līdzsvarota arī tālākā nākotnē. Globālā līdzsvara stāvokli vajadzētu veidot tā, lai tiktu apmierinātas katras personas materiālās pamatvajadzības un katram būtu vienlīdzīgas iespējas īstenot savu individualitāti.
Līdzsvarotas un ilgtspējīgas sabiedrības pastāvēšana ir tehniski un ekonomiski iespējama. Tā ir vairāk vēlama nekā sabiedrība, kas tiecas atrisināt savas problēmas ar pastāvīgu ekspansiju. Pāreja uz līdzsvarotu un ilgtspējīgu sabiedrību prasa rūpīgi sabalansēt ilgtermiņa un īstermiņa mērķus, dot priekšroku dzīves pietiekamam nodrošinājumam, vienlīdzībai un kvalitātei, nevis kopprodukta daudzumam. Tas prasa vairāk nekā tikai darba ražīgumu un vairāk nekā tikai tehnoloģiju attīstību – tas prasa arī briedumu, līdzjūtību un gudrību. Ja ļaudis izlems īstenot otro iespēju pirmās vietā un jo ātrāk tas notiks, jo lielākas būs izredzes ilgtspējīgai attīstībai.
12.4. Ilgtspējīga attīstība
12.4. Ilgtspējīga attīstība
12.4.1. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija
Ilgtspējīgas attīstības koncepcija mūsdienās ir uzskatāma ne tikai par viedokli, kā visai cilvēcei un arī konkrētai kopienai un sabiedrībai attīstīties, bet galvenokārt par uzskatu kopumu, kāds sabiedrības modelis var nodrošināt tās pastāvēšanu. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija ietver fiziskos apstākļus, politiskas koncepcijas, jēdzienu par dzīves kvalitāti vai labklājību un optimizētu ietekmi uz vidi, lai nodrošinātu, ka tās resursi ir vienlīdz pieejami visām paaudzēm.
Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas pamatā ir izpratne par trim jēdzieniem: attīstību, sabiedrības vajadzībām un nākamo paaudžu vajadzībām. Ilgtspējīgas attīstības koncepcijā ar jēdzienu „attīstība” tiek saprasts ne tikai pieaugums (ražošanas, nacionālā kopprodukta, labklājības), bet arī sociālās un ekonomiskās sfēras attīstība, vienlaikus nodrošinot dabisko ekosistēmu un cilvēka dzīves vides saglabāšanu.
Ilgtspējīgas attīstības koncepcija līdz ar to ne tikai aplūko īstermiņa procesus (nodrošināt tagadnes vajadzības), bet arī pretendē uz vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu starp paaudzēm. Ilgtspējīga būtu tāda sabiedrība, kas varētu pastāvēt mūžīgi. Līdz ar to ilgtspējīgas attīstības koncepcijas mērķis ir ietekmēt cilvēces nākotni un sabiedrības pastāvēšanu.
Var uzskatīt, ka līdzšinējie sabiedrības attīstības modeļi ir bijuši neveiksmīgi ilgtermiņā un pierādījuši vai nu savu acīmredzamo nespēju nodrošināt sabiedrības attīstību, vai arī nav spējuši ietvert būtiskās atšķirības starp dažādiem pasaules reģioniem.
Sabiedrības attīstības koncepciju pārvērtēšanā liela loma ir izpratnei par sabiedrības attīstības ietekmi uz vidi un tās aizsardzības nepieciešamību. Tāpēc ir vairāki argumenti, kādēļ nepieciešams pārvērtēt līdzšinējos sabiedrības attīstības modeļus.
Attīstība, īpaši rietumu sabiedrībā, tiek saprasta kā cilvēka dominēšana pār dabu (šo attieksmi raksturo frāze „cilvēks – radības kronis”) un tās resursu izmantošana ražošanas attīstībai. Līdz ar to tiek ignorēts dabas un ekosistēmu sniegtais nodrošinājums cilvēcei un tas, ka dabai ir vērtība pašai par sevi, bet citām dzīvības formām un dzīvajiem organismiem var būt savas vajadzības, un, galvenais, tiesības pastāvēt.
Rietumu sabiedrības dominējošā attīstības modelī galvenā prioritāte ir ekonomiskā izaugsme un tas, ka patēriņš ir galvenais rādītājs, kas raksturo cilvēka un cilvēces labklājību. Saskaņā ar šo koncepciju sabiedrības labklājība ir pieņemtu dzīves standartu pastāvēšana. Ieņēmumu daļa tiek izmantota, lai iegādātos lietas un pakalpojumus. Šāds attīstības modelis, kas pamatojas uz individuālo patēriņu, neizbēgami noved pie milzīgas ieņēmumu un labklājības nevienlīdzības pat vienā valstī (īpaši ņemot vērā brīvā tirgus ekonomikas ciklisko raksturu), nemaz nerunājot par atšķirību veidošanos starp dažādiem pasaules reģioniem. Šādi definētās labklājības atšķirības izraisa sociālu spriedzi, militārus konfliktus un sabiedrības nestabilitāti.
Sabiedrības attīstība, kas balstās uz pieaugošu resursu izmantošanu, noved pie patēriņa un ražošanas atkritumu (piesārņojuma) palielināšanās un resursu izsīkšanas. Ražošanas un patēriņa attīstības dēļ pēdējās desmitgadēs ir mainījies arī vides problēmu raksturs.
Vides piesārņojuma avoti – punktveida vai difūzi.
Agrāk piesārņojuma avoti bija punktveida, piemēram, gaisa vai ūdens piesārņojums no rūpnīcas, kaitīgo vielu izplūde kādā katastrofā vai kaitīgo vielu noplūde no atkritumu izgāztuves. Pamazām kaitīgā ietekme uz vidi kļuva mazāk koncentrēta un sāka dominēt difūzie piesārņojuma avoti, kas ietver augu barības vielu noplūdi no lauksaimniecības zemēm, ķimikāliju lietošanu mājsaimniecībās, automašīnu radīto gaisa piesārņojumu. Punktveida piesārņojuma avotu radītās problēmas var risināt ar skaidri saskatāmu un ierobežojošu darbību, bet difūzo avotu izraisīto problēmu risināšana ir daudz sarežģītāka, bet uzlabojumi ir sasniedzami daudz lēnāk.
Vides problēmu mērogs – vietējs, reģionāls vai globāls.
Vēl nesen daudzi piesārņojuma veidi bija vietēja rakstura, parasti ap punktveida piesārņojuma avotu. Vēlāk atklājās, ka piesārņojums var ietekmēt pat reģionus, šķērsojot valstu robežas, piemēram, skābie nokrišņi un eitrofikācija. Pašlaik aktuālākās vides problēmas ir globālas. Jo plašāks problēmas mērogs, jo grūtāk to risināt. Tāpēc nepieciešama starptautiska sadarbība.
Vides problēmu turpināšanās – neilga vai ilga.
Kaitīgā ietekme uz vidi daudzos gadījumos ir īslaicīga, ja avota pastāvēšana ir ierobežota laikā. Tā tas bija ar gaisa piesārņojumu no centralizētās apkures uzņēmumiem vai ar ūdens piesārņojumu no nelielām apdzīvotām vietām. Pašlaik vairums vides problēmu ir ilglaicīgas, tās nepazūd īsā laika posmā arī tad, ja cēlonis ir likvidēts. Noturīgie organiskie savienojumi, smago metālu savienojumi vai radioaktīvais piesārņojums var ietekmēt vidi ilgu laiku pēc tiešas piesārņošanas beigām. Tā tas ir arī ar Baltijas jūras eitrofikāciju, kuras samazināšana prasīs vairākas desmitgades pat tad, ja papildu augu barības vielu ieplūde tiks pilnīgi apturēta.
Vides piesārņojuma problēmu pakāpe – vienkārša vai sarežģīta.
Daudzas vides problēmas kļūst arvien kompleksākas. Vienā rūpnīcā var izmantot simtiem dažādu ķīmisko vielu un daudzas no tām var būt vidē noturīgas. Tāpat arī dažādas patēriņa preces var dažādi ietekmēt vidi. Daudzas vielas, kā arī tautsaimniecības nozares iedarbojas uz vidi savstarpēji saistīti, piemēram, organiskie atkritumi no celulozes ražošanas rūpnīcas vai pilsētas notekūdeņi piesaista aromātiskās vielas vai smagos metālus, kuri atbrīvojas, ja organiskās vielas sadalās. Jo kompleksāka ir vides problēma, jo sarežģītāk ir to izprast un atrisināt.
Patēriņa sabiedrības attīstības modelis ignorē faktu, ka tāda ražošana, kas pārtērē resursus un degradē vidi, bet nodrošina augsta līmeņa dzīvesveidu bagātākajās pasaules valstīs, uz visas planētas nav iespējama. Jau pašlaik, kad vēlamais patēriņa līmenis sasniegts tikai relatīvi nedaudzās pasaules valstīs, visas planētas ekosistēmas nespēj absorbēt radīto piesārņojumu, kā tas ir siltumnīcefekta gāzu emisijas radīto klimata pārmaiņu piemērā. Planētai nepietiek resursu, lai ilgtermiņā nodrošinātu esošā patēriņa līmeni Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs, bet šāds patēriņa apjoms nav nodrošināms visiem pasaules iedzīvotājiem. Bez tam šādu patēriņa līmeņa pieaugumu nebūs iespējams nodrošināt arī nākotnē, pat strauja tehnoloģiskā progresa ietekmē.
Līdzšinējās rietumu sabiedrības attīstības pamatā bija izpratne, ka attīstība un izaugsme nav ierobežota. Tomēr jāatzīst, ka ekonomiskajai izaugsmei tomē pastāv ierobežojumi. Izaugsmes robežas nosaka planētas nestspēja, resursu pieejamība un planētas ekosistēmu spēja absorbēt piesārņojumu. Kaut arī tehnoloģiskais progress var paaugstināt resursu izmantošanas efektivitāti, tomēr šos attīstības ierobežojumus pārvarēt nav iespējams.
Nākotnes attīstībai jānodrošina līdzsvars starp planētas spēju uzturēt cilvēci un cilvēkiem vēlamo dzīvesveidu.
12.4.2. Ilgtspējīgas attīstības ietvars
Pasaules diskusiju process par nākotnes perspektīvām sākās 1972. gadā Stokholmā, ANO konferencē par cilvēkvidi (United Nations Conference on the Human Environment). Kaut gan aukstā kara attiecību dēļ PSRS un sociālistisko valstu bloks atteicās piedalīties konferencē, tomēr ieradās 113 valstu delegācijas gan no ekonomiski attīstītām, gan mazāk attīstītām valstīm, kā arī no daudzām starptautiski atzītām organizācijām.12.16. att. ANO Cilvēkvides konferences atklāšana Stokholmā 1972. gada 5. jūnijā.
Konferences deklarācijā tika iekļauti 26 principi, kas cilvēkvidi definēja daudz plašāk, nekā tas bija pieņemts vides aizsardzības jomā, jo tika iekļautas arī cilvēktiesību, vienlīdzības un adekvātu dzīves apstākļu prasības.
Deklarācija prasīja samazināt vides piesārņojumu, aizsargāt atjaunojamos un neatjaunojamos resursus nākotnes attīstības vajadzībām, ierobežot cilvēku skaita palielināšanos. ANO dalībvalstīm tika ieteikts veidot vides aizsardzības politiku, kas uzlabotu dzīves apstākļus visiem un izveidot atbilstošas vides pārvaldes institūcijas, uzsverot pētniecības, izglītības un inovāciju svarīgumu.
Mūsdienu izpratne par ilgtspējīgu attīstību pamatojas uz 1987. gadā ANO Vides un attīstības komisijas ziņojumā „Mūsu kopīgā nākotne”(Our Common Future) izteikto ideju:
„Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas apmierina pašreizējās paaudzes vajadzības, neradot draudus nākamajām paaudzēm to vajadzību apmierināšanā”.
2.17. att. Grū Hārlema Bruntlande, bijusī Norvēģijas Karalistes premjerministre un ANO Vides un attīstības komisijas vadītāja.
Divdesmit gadus pēc Stokholmas konferences, 1992. gadā Riodežaneiro, Brazīlijā notika ANO konference par vidi un attīstību, kurā piedalījās 172 valstu delegācijas, ieskaitot 108 valstu vai valdību vadītājus.
12.18. att. ANO konference par vidi un attīstību, Riodežaneiro, Brazīlija, 1992. gads.
Tika pieņemta Riodežaneiro deklarācija par vidi un attīstību un rīcības programma 21. gadsimtam (Agenda 21).
Saeima ratificēja Riodežaneiro pieņemtos dokumentus, arī rīcības programmu 21. gadsimtam, kurā ietverti nepieciešamo darbību apraksti pasaules vides problēmu risināšanā. „Domā globāli, rīkojies konkrētajā vietā” – šajā stratēģijā pausta atziņa, ka neviena globāla darbība nav iedomājama bez apzinātas vietējā līmeņa rīcības.
Daudzās pasaules valstīs tika atzīts, ka valstīm jāveido sava attīstības stratēģija tā, lai tiktu saglabāti ne tikai ekonomiskās attīstības tempi un iespējas, saglabāta dzīves kvalitāte, bet arī novērsta vides degradācija un resursu pārtēriņš. Tādējādi ilgtspējīgas attīstības koncepcija kļuva par uzskatu kopumu, kas spēja ietekmēt pašreizējās sabiedrības rīcību un nākotnes sabiedrības izveidi.
Lai ilgtspējīga attīstība tiktu īstenota, vides aizsardzībai jākļūst par attīstības integrētu daļu, bet tās abas kopā satur sociālā joma. Tai ir būtiska nozīme nabadzības izskaušanā pasaulē un pasaules iedzīvotāju vairākuma vajadzību nodrošināšanā. Tā kā lielu daļu nepieciešamā cilvēki saņem no dabas, ir jārūpējas par Zemes ekosistēmu integritāti un dzīvotspēju.
Ilgtspējīga attīstība ir viens no būtiskiem mērķiem Eiropas Savienības līgumā, kas nosaka ES politiku un rīcību. Ilgtspējīgai attīstībai, kas nodrošina Zemes spēju uzturēt dzīvību visā savā daudzveidībā, jābalstās uz demokrātijas, dzimumu līdztiesības, solidaritātes un likumu varas principiem, kā arī uz pamattiesību, brīvības un vienādu iespēju, ievērošanu. Tā ir orientēta uz šīs un visu turpmāko paaudžu pastāvīgas dzīves kvalitātes uzlabošanu un labklājības veicināšanu. Ilgtspējīga attīstība veicina dinamisku ekonomiku, pilnīgu nodarbinātību, augstu izglītības līmeni, labu medicīnisko aprūpi, sociālu un teritoriālu kohēziju un vides aizsardzību mierīgā un drošā pasaulē, respektējot kultūras daudzveidību.
Ilgtspējīgas attīstības koncepcija balstās uz nepieciešamību optimizēt ekonomisko attīstību un sociālo sistēmu, kā arī ietekmi uz vidi un resursu izmantošanu. Šim attīstības modelim jānodrošina ekonomikas, vides un sociālās sfēras ilgtspēja laikā un telpā.
Trīs pamatsfēras, bez kurām mūsdienās nav iespējama cilvēces pastāvēšana, ir ekonomika, harmoniska sabiedrība un veselīga vide, kas vienlaikus ir vēlamie ārējie priekšnosacījumi indivīda attīstībai.
12.19. att. Vides, ekonomikas un sociālās sfēras mijiedarbība, kas nodrošina ilgtspējīgu attīstību.
Ilgtspējīga attīstība nozīmē to, ka jebkurš ekonomikas, sabiedrības vai vides jautājums jārisina tā, lai pieņemtais lēmums būtu labvēlīgs vai pēc iespējas mazāk nelabvēlīgs pārējo sfēru attīstībai.
Ilgtspējīgas attīstības mērķi un principi ir kļuvuši par vadlīnijām, lai pieņemtu atbilstošus ekonomiskus un politiskus, kā arī vides aizsardzības lēmumus, kuru mērķis ir
ierobežot cilvēces ietekmi uz apkārtējo dabas vidi un nepieļaut tālāku vides pašatjaunošanās spēju pārsniegšanu;
samazināt līdz minimumam neatjaunojamo resursu patēriņu un nodrošināt atjaunojamo resursu izmantošanas paplašināšanu;
saudzēt un aizsargāt dabu, nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;
veicināt ekonomisko attīstību, lai nodrošinātu cilvēka vajadzības, ļautu paaugstināt dzīves kvalitāti un nodrošinātu taisnīgu pasaules bagātību sadali;
izveidot tādu lēmumu pieņemšanas un pārvaldes sistēmu, kas sekmē sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā.
1. Resursu saglabāšana, respektīvi, cilvēces attīstībai nepieciešamo resursu pieejamības nodrošināšana ne tikai esošajām, bet arī nākamajām paaudzēm. Līdz ar to nepieciešams realizēt rīcības programmu un politiku, kuras mērķis ir paaugstināt neatjaunojamo resursu izmantošanas efektivitāti, to aizvietošanu ar atjaunojamiem resursiem, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību un aizsargājot sugu ģenētisko potenciālu. Šī uzdevuma risināšanas pieejas ir alternatīvo enerģijas avotu attīstība, ražošanas un cita veida atkritumu atkārtota izmantošana, videi draudzīgu tehnoloģiju attīstība.
2. Cilvēka radītās (antropogēnās) un dabas vides sabalansēta attīstība, kas saistās, piemēram, ar nepieciešamību saglabāt lauksaimnieciski izmantojamo zemju produktivitāti, optimizēt pilsētu teritoriju lietošanu un transporta plūsmas.
3. Sabiedrības attīstībai pieņemamas vides kvalitātes nodrošināšana, pārtraucot vai ierobežojot procesus, kas degradē vidi, negatīvi ietekmē ekosistēmu pašatjaunošanās spējas un, nepieļaujot procesus, kas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību un samazina dzīves kvalitāti. Vienlaikus jāpatur prātā nepieciešamība atjaunot degradēto vidi.
4. Sociālās vienlīdzības nodrošināšana. Ilgtspējīga attīstība nav iedomājama bez sociālās vienlīdzības nodrošināšanas gan valstī, gan starp valstīm, nepieļaujot ienākumu nevienlīdzības pieaugumu un nodrošinot tādu attīstību, kas samazina sociālo plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem.
5. Sabiedrības līdzdalība valsts un vides pārvaldē, lai ilgtspējīga attīstība tiktu atbalstīta un uzturēta visas tautas mērogā, jo tā nav sasniedzama bez sabiedrības attieksmes maiņas par patēriņu un resursu izmantošanu. Sabiedrībai ir svarīga politiskā apņemšanās veidot tādu sistēmu, kas balstās uz esošo un iegūto labumu vienlīdzīgu sadali, uz sociālo vienlīdzību, resursu saudzīgu izmantošanu un efektīvu pārvaldi.
6. Ilgtspējīgas attīstības īstenošanas procesā ir jāpanāk izmaiņas attieksmē pret vērtībām un tām ir jābūt ierosinātām un atbalstītām no apakšas, iesaistot aizvien lielāku sabiedrības daļu politisku lēmumu pieņemšanā un pārvaldē. Vienlaikus ir skaidrs, ka šādas izmaiņas sabiedrībā nav sasniedzamas ar administratīvām reformām.
ekonomiskais (cilvēku radītais) kapitāls, kas tradicionāli ietver iekārtas, tehniku, celtnes un infrastruktūru un tiek izmantots preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā;
sociālais kapitāls, kas saistīts ar cilvēku labklājību gan sabiedriskā, gan individuālā veidā. Tas sastāv no sociālajām normām, no formālām un neformālām struktūrām, kas nodrošina pieeju resursiem, palīdz risināt kopīgas problēmas un veicina sociālo vienotību, bet balstās uz cilvēku garīgo un fizisko veselību, izglītību, motivāciju, talantu, prasmēm un iemaņām;
dabas kapitāls – visas ekosistēmas un dabas resursi (atjaunojamie un neatjaunojamie). Papildus tradicionālajiem dabas resursiem (koksne, ūdens, enerģija, minerāli) dabas kapitāls ietver arī dabas vērtības, ko grūti izteikt monetārās vienībās, – bioloģisko daudzveidību, sugas un ekosistēmas, kas nodrošina ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, gaisa un ūdens sagatavošanu un attīrīšanu).
Tāpēc kapitāla formu savstarpējo aizstājamību var izteikt kā ilgtspējīgas attīstības divas pieejas:
paliekoša ilgtspēja tiek nodrošināta, ja neviena no ilgtspējīgas attīstības kapitāla formām nesamazinās. Tā nebalstās uz aizstāšanas principu un nepieļauj dabas kapitāla aizstāšanu ar cilvēka radīto kapitālu. Izmantojot šo pieeju, rodas problēmas, nosakot dabas kapitāla kritiskās robežas. Savukārt, nepieļaujot kapitālu aizstājamību, rodas situācija, kad dažiem kapitāla veidiem tiek piešķirta absolūtā vērtība, kas ir lielāka nekā citiem;
vāja ilgtspēja balstās uz pieņēmumu, ka labklājība un ilgtspēja nav atkarīga no kādas īpašas kapitāla formas, bet tiek nodrošināta, ja kopējie Zemes kapitāla krājumi pieaug. Šāda pieeja pieļauj dažādu kapitāla formu savstarpējo aizstājamību. Izmantojot šo pieeju, būtu, piemēram, iespējams izcirst Brazīlijas mūžamežus, lai šajā teritorijā nodrošinātu bioloģiskās pārtikas ražošanu vai arī, lai iegūtos finanšu līdzekļus ieguldītu cilvēku kapitāla attīstībā. Šajā gadījumā problēma rodas, salīdzinot dažādas nesalīdzināmas kategorijas – mežus ar cilvēkiem, kā arī nosakot to vērtību un aizstājamības pakāpi. Vājā ilgtspēja balstās arī uz ieguvumu un izdevumu analīzi, kurā savstarpēja aizstājamība ir pieņemama.
12.4.3. Ilgtspējīgas attīstības pamatprincipi
Plānojot, īstenojot un vērtējot attīstības ilgtspēju, ir izstrādāti vairāki pamatprincipi. Vieni no tiem ir sociāli ekoloģiskie principi, kas skaidri parāda attīstības procesa likumsakarības, tādējādi ļaujot precīzi definēt attīstības mērķus.
Pārejas ceļi uz ilgtspējīgu attīstību var būt dažādi, un tajos iespējams kļūdīties, taču skaidra mērķa definēšana ir uzskatāma par attīstības priekšnoteikumu. Sociāli ekoloģisko principu priekšrocības ir tās, ka tie ilgtspējīgu attīstību vērtē no sistēmu viedokļa un darbības aplūko virknē kopš paša sākuma.
Ilgtspējīgas attīstības pamatprincipos par nozīmīgākajiem jāuzskata četri ilgtspējas veidi, kas sniedz atbildi uz jautājumu „Kā to izdarīt?”, lai nodrošinātu sabiedrības attīstību.
1. Daudzveidība ir uzskatāma par nepieciešamu priekšnoteikumu jebkuras sistēmas (arī sabiedrības) tālākai attīstībai. Bioloģiskā daudzveidība, ekonomiskā daudzveidība, kultūru daudzveidība ir pamatā biosfēras un sabiedrības spējai uzturēt to dinamisko stabilitāti. Inovācija un pielāgošanās jauniem apstākļiem ir iespējama tad, ja pastāv dažādas pieejas un attīstības alternatīvas, no kurām var veidot jaunas, stabilas sabiedriskas sistēmas. Lai palielinātu ilglaicīgu stabilitāti, bieži vien piemērotākā stratēģija ir attīstības dažādošana.
2. Subsidiaritāte nozīmē visa veida funkcijas zemākajā iespējamā pārvaldes līmenī. Palīdzība vai norādījumi no ārpuses ir vēlami tikai gadījumā, ja tie veicina attiecīgās deleģētās funkcijas izpildi, bet tajā pašā laikā bīstami nesamazina apakšsistēmas autonomiju. Pašpārvalde ir cieši saistīta ar sociālo atbildību un sociālo drošību un var tikt lietota visās jomās – politikā, administrācijā, uzņēmējdarbībā, tehniskajās sistēmās, ekonomikas materiālo plūsmu nodrošināšanā. Šis princips nesniedz skaidrus norādījumus, bet liek meklēt optimālo risinājumu starp autonomiju un integrāciju plašākās sistēmās. Pašnoteikšanās principa ieviešana veicina indivīdu iesaistīšanos un pašvaldību aktivitāti veidot un pārvaldīt savu dzīvi, tādējādi veicinot demokrātiju.
3. Sadarbības princips akcentē horizontālo, nehierarhisko mijiedarbību nozīmi. Tāds sadarbības modelis balstās uz savstarpēji vienotiem mērķiem un likumiem un parasti ir atvērts: dalībnieki var pievienoties vai izstāties. Sadarbības tīkli nodrošina pieredzes un informācijas apmaiņu, rada savstarpējo atbalstu, stabilizē sistēmas, kā arī veicina konkurenci – dalībnieki var izvēlēties citu, pievilcīgāku sadarbības tīklu. Tādēļ sadarbības tīklu pastāvēšanai vitāli svarīga ir spēja piemēroties jaunajam un orientēties uz dalībnieku vajadzībām.
4. Piedalīšanās jeb līdzdalības princips atbilst demokrātijas idejām un ir pamats pieeju daudzveidībai. Tas var būt svarīgs, lai izvairītos no konfliktiem. Īpaši būtiska ir visu jautājuma risināšanā iesaistīto pušu piedalīšanās problēmas formulēšanas sākuma stadijā un iespējamo alternatīvu apzināšanā. Piedalīšanās veicina atbildību un motivē cilvēkus dot savu ieguldījumu pieņemtā lēmuma izpildē. Turklāt piedalīšanās prasa dalībnieku laiku un ieinteresētību, iesaistītās institūcijas atvērtību un bieži arī vairāk laika un līdzekļu nekā labi izstrādāta hierarhiskā tipa lēmumu pieņemšana. No izvēlētās procedūras ir atkarīgs risks, ka lēmums var neatbilst ekspertu viedoklim, bet piedalīšanās princips liek respektēt atšķirīgas intereses un viedokļus.
Kaut arī ilgtspējīgas attīstības pamatprincipi ir daudzveidīgi, tomēr konkrētu pamatprincipu izmantošana atbildīgu ekonomisku, politisku un vides aizsardzības lēmumu pieņemšanu padara praktiskāku. Vērtējot ilgtspējīgas attīstības īstenošanu, īpaši būtisks ir jautājums par ilgtspējīgas attīstības koncepcijas izmantošanas iespējām atšķirīga ekonomiskā un sociālā režīma valstīm.
Līdz šim visplašāk ir pētītas industriāli attīstīto valstu ilgtspējīgas attīstības iespējas. Lai arī šo valstu skaits ir relatīvi mazs, tomēr ilgtspējīgas attīstības pamatprincipu ievērošana tajās ir īpaši aktuāla saistībā ar augsto patēriņa līmeni, kas mijiedarbībā ar brīvā tirgus ekonomikas un globalizācijas procesiem būtībā ir viens no galvenajiem problēmu cēloņiem.
No otras puses, tieši industriāli attīstīto valstu grupā vērojama izpratne par ilgtspējīgas attīstības nepieciešamību. Industriāli attīstītajās valstīs par ilgtspējīgas attīstības stratēģiski nozīmīgu virzienu priekšplānā ir dematerializācijas koncepcija – ekonomiskās attīstības un materiālu patēriņa atsaistīšana jeb labklājības pieauguma nodrošināšana, vienlaikus samazinot materiālu un resursu patēriņu.
Situācija industriāli attīstītajās valstīs visai ievērojami atšķiras no situācijas, piemēram, Āfrikā, lielākajā daļā Āzijas un Dienvidamerikas valstu, arī daudzās Eiropas valstīs. Šo valstu iedzīvotāju vēlme pēc iespējas straujāk sasniegt industriāli attīstīto valstu labklājības līmeni vēl vairāk aktualizē nepieciešamību panākt ekonomiskās attīstības un materiālu patēriņa atsaistīšanu.
Savukārt pasaules nabadzīgākajās valstīs ilgtspējīgas attīstības jautājumi ir saistīti ar brīvā tirgus ekonomikas un globalizācijas negatīvo seku radīto problēmu risināšanu, kas būtībā nav iespējams vietējā mērogā.
Literatūra
AtKisson A. (2012) Annual Survey Report of the Institute for Studies in Happiness, Economy, and Society, Tokyo, Japan.
AtKisson A. (1999) Believing Cassandra. Vermont, ChelseaPublishing company.
Baker S. (2006) Sustainable Development. London: Routledge.
Becker P. (2014) Sustainability science. Elsevier, London, New York, Sydney, Tokyo.
Degnbol-Martinussen J, Engberg-Pedersen P. (1999) Understanding international development cooperation. ZED Books, London, New York, Copenhagen.
Epstein M. (2008) Making sustainability work. Greenleaf Publishing, Sheffield.
Foundations of environmental sustainability. Eds. Rockwood L., Stewart R., Dietz T. (2008) Oxford University Press.
Gore A. (2006) An Inconvenient Truth. London, Bloomsbury Publishing.
Gors A. (2009) Neērtā patiesība. Rīga, apgāds Zvaigzne ABC.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes (2002) Latvijas Republikas Ministru kabinetā apstiprinātas 2002. gada 13. augustā.
Lauder H., Brown P., Dillabough J., Halsey A. (2006) Education, globalozation and social change. Oxford University Press, Oxford, New York.
Leichenko R., O’Brien K. (2008) Environmental change and globalization. Oxford University Press, New York, Oxford, Nairobi, Toronto.
Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J. (1992) Beyond the Limits: Confronting Global Collapse, Envisioning a Sustainable Future. UK: Earthscan.
Meadows D., Randers J., Meadows D. (2008) Limits to Growth: The 30-year Update. London: Earthscan.
Muler H. (2009). Building a new World order. Haus Publishing, London.
O’Neil K. (2009) The environment and international relations. Cambridge University Press, Cambridge, Cambridge, New York, Melbourne, Dehli.
Our Common Future. The World Commission on Environment and Development.Chair. Bruntland G.H. Oxford, New York, Oxford University Press, 1987.
Randers J. (2012) 2052: A global forecast for the next forty years. Chelsea Green publishing, Vermont.
Revesz R., Sands P., Stewart R. (2008) Environmental Law, the Economy and Sustainable Development. Cambridge University Press, Cambridge, New York, Melbourne, Madrid, Cape Town.
Römpczyk E. (2007) Gribam ilgtspējīgu attīstību. Rīga: Friedrich-Ebert-Stiftung.
Sorensen S. (2010) The Sustainable network. Beijing, Cambridge, Taipei, Tokyo, O’Reilly Media.
Strategies toward sustainable development: implementing Agenda 21. Oceana publications, New York, 2004.
Success factors for Local Abenda 21 in the Baltic Sea region. Eds. Gronholm B., Joas M., Nordstrom M. Abo, Finland, 2001.
Sustainability measures. Eds. Bennet M., James P. GreenleafPublishing. Sheffield, 1999.
The Baltic Sea region – cultures, politics, societies. Ed. Maciejewski W., Uppsala, A Baltic University Publication, 2002.
The sustainability curriculum. Eds. Blewitt J., Cullingford. Earthscan, London, 2004.
Towards Sustainable Household Consumption. Paris, OECD, 2002.
UNDP Latvia (2004) Kā dzīvosim Latvijā 2015. gadā? Ziņojums par ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem Latvijā. Rīga: UNDP Latvia.
Vide un ilgtspējīga attīstība. Red. M. Kļaviņš, J. Zaļoksnis. LU Akadēmiskais apgāds. Rīga, 2010.
Vides zinātne. Red. Kļaviņš M. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2008.
Vries B. (2013). Sustainability Science. Cambridge, Cambridgr University Press.
Interneta resursi
WWF – World Wildlife Fund (2002) Living Planet Report 2002. WWF. [23.01.2005.]Pieejams: http://globalis.gvu.unu.edu/indicator.cfm?Country=LV&IndicatorID=99
Baltic 21 (1998) An Agenda 21 for the Baltic Sea Region – Baltic 21. Pieejams: www.baltic21.org/?a,166
ICLEI – International Council for Local Environmental Initiatives (2004) Aalborg Commitments. ICLEI. Pieejams: www.aalborgplus10.dk/
Sustainable Development Strategy. Pieejams: http://ec.europa.eu/comm/sustainable/
Ekonomisko instrumentu datubāze. Pieejams: www.economicinstruments.com