10. Klimata pārmaiņas un ekonomika

Uzņēmējiem ir jārēķinās ar iepriekšējā apakšnodaļā aprakstīto iespēju izmantošanu jau tuvākajā nākotnē, t.i., jāzina, ka pieaugs izmaksas izejvielām un starpproduktiem, kas saistītas ar lielām SEG emisijām. Jāvērtē sava konkurētspēja attiecībā pret konkurentu produktu oglekļa ietilpību, kas atspoguļosies arī ražošanas izmaksās. Lai samazinātu savu galaproduktu kopējās SEG emisijas, ir svarīga sadarbība visā piegādes ķēdē – sākot ar izejvielu ražotājiem un beidzot ar patērētājiem, kam aprites cikla beigās būs jāatbrīvojas no produkta atkritumiem. Lai samazinātu ietekmi uz klimata pārmaiņām, uzņēmējdarbībā ir jātaupa visi resursi un jāizstrādā atbilstošas stratēģijas.

Daudzi Latvijas uzņēmumi piegādā atsevišķas produktu sastāvdaļas vai gatavos produktus ārvalstu ražotājiem. Tāpēc ir jārēķinās, ka pasūtītāji uzstādīs augstākas prasības saistībā ar ražošanas procesā radītajām emisijām, ūdens patēriņu un piesārņojumu, energoefektivitāti u.tml. gan tāpēc, lai izpildītu savu gala patērētāju prasības, gan tāpēc, ka piesārņojošo tehnoloģiju izmaksas nākotnē palielināsies.

Viens no kompleksiem risinājumiem, kā samazināt ietekmes uz klimata pārmaiņām un vidi kopumā ir t.s. aprites ekonomika. Aprites ekonomikas galvenais princips ir imitēt dabā esošās barības ķēdes, kurās atkritumu nav – viss ir barība nākamajam barības ķēdes posmam. Tāpat arī aprites ekonomikā mērķis ir visus ražošanas un patēriņa atlikumus izmantot kā izejvielas.
Pieci galvenie biznesa modeļi ko izmanto aprites ekonomikā ir šādi.

1. Noslēgta piegādes ķēde, kurā ražotāji izmanto pilnībā atjaunojamas, atkārtoti pārstrādājamas vai bioloģiskas izejvielas, kas ir pamatā aprites ražošanas un patēriņa sistēmām. Šāda noslēgta sistēma nodrošina visu ražošanas un patēriņa atlikumu izmantošanu citu produktu ražošanā, samazina neefektīvus risinājumus. Piemēram, Dānijā industriālajā zonā Kalundborgas pilsētā ir izveidots ekoindustriālais parks. Tas ir laika gaitā attīstījies, sākot no vienas spēkstacijas, iekļaujot savā klāsterī aizvien jaunus uzņēmumus, kas paļaujas cits uz cita materiālajiem ieguldījumiem. Uzņēmumu grupā par galvenajiem dalībniekiem uzskata

Sadarbojoties kopējā materiālu un enerģijas izlietošanā, kas uzņēmumiem rodas kā blakusprodukti, ik gadu izdodas ietaupīt ievērojamas summas (1972.–1994. gada. periodā apmēram 10 miljonus dolāru gadā). Piemēram, attīrītie notekūdeņi no Statoil pārstrādes rūpnīcas tiek izmantoti kā dzesēšanas ūdens Asnae elektrostacijā. Statoil un Novo Nordisk iegādājas tvaiku, kas ir blakusprodukts Asnae spēkstacijā, lai varētu darbināt savas ierīces. Atlikušo siltumu no spēkstacijas izmanto apkārtējo māju sildīšanai un arī vietējās zivjaudzētavās. Savukārt, spēkstacijā no sēra dioksīda gāzes skrubera iegūst izejmateriālu ģipša materiālu ražošanai. Barības vielām bagātās dūņas no Novo Nordisk tiek piegādātas vietējiem zemniekiem mēslojumam utt.

2. Resursu atgūšana, kurā, izmantojot tehnoloģiskos risinājums, ir iespējams produktu atkritumus ne tikai pārstrādāt par zemākas vērtības produktiem, bet pārstrādē iegūt tikpat vērtīgus vai vēl vērtīgākus produktus, piemēram, uzņēmuma ietvaros attīrīt un atkārtoti izmantot notekūdeņus, ar videi nekaitīgu tinti drukātus laikrakstus izmantot komposta veidošanai, no izlietotām PET pudelēm ražot Saules baterijas. Šajā procesā būtiska nozīme jāpievērš produktu dizainam un sastāvam. Jau projektējot produktu, jāparedz, kam tiks izmantotas tā sastāvdaļas aprites cikla beigās un cik viegli tās būs atgūt un sašķirot.

3. Produktu izmantošanas paildzināšana, kas dod iespēju augstas kvalitātes un ilgstošas lietojamības preces izmantot ilgu laiku, nomainot tikai bojātās sastāvdaļas, un netērēt resursus un enerģiju jaunu produktu ražošanai. Tādas preces kā veļas mašīnas, ledusskapji un cita ilgstošas lietošanas sadzīves tehnika pēc nepieciešamās atjaunošanas var atrast atkal jaunus saimniekus starp zemāku ienākumu līmeņa cilvēkiem. Jānodrošina iespējas preces nodot, atjaunot un atjaunotas atkal pārdot vai ziedot.

4. Dalīšanās (koplietošans) ekonomika, kas jau produkta dizainā paredz, ka tos lietos daudzi savstarpēji neatkarīgi lietotāji (koplietošanas produkti, noma, nodošana vai pārdošana no viena lietotāja nākamajam u.tml.), kas ievērojami samazina pieprasījumu pēc jauniem produktiem un līdz ar to samazina vides ietekmes.

5. Produkta aizstāšana ar pakalpojumu, kas motivē uzņēmumus ražot ilgstošākas lietojamības un energoefektīvākus produktus, kā arī nodrošina atkritumu izmantošanu produkta aprites cikla beigās. Piemēram, ASV kompānija Interface iznomā grīdas segumu pakalpojumu, nevis pārdod grīdas segumus. Šī kompānija ir pazīstama ar savu ambiciozo plānu līdz 2020. gadam panākt nulles atkritumu līmeni. Pašlaik Interface ir miljardu dolāru vērta korporācija, kas darbojas 110 valstīs un žurnāls Fortune to ir nosaucis par vienu no "apbrīnotākajiem uzņēmumiem Amerikā" un "100 labākajiem uzņēmumiem kur strādāt."

Saglabājot īpašuma tiesības uz grīdas segumiem, Interface spēj atgūt ievērojamu daļu materiālu, ko izmantot jaunu segumu ražošanā. Līdzīgs biznesa modelis ir Nīderlandes kompānijai Bundles, kas iznomā veļas mazgāšanas iespēju, nevis pārdod veļas mazgājamās mašīnas un tādējādi nodrošina pārraudzību, uzturēšanu un mūža apsaimniekošanu ieguldītajiem materiāliem. Klientiem, kuru mājās atrodas veļas mazgājamās mašīnas, ir jāmaksā tikai par izmantotajām mazgāšanas ciklu reizēm un to uzskaite tiek nodrošināta, izmantojot interneta tehnoloģijas. Bundles savā biznesā izmanto Miele ražotās veļas mašīnas, jo tās mūsdienās ir vienīgās, kas joprojām izmanto 100% pārstrādājamus vai atkārtoti izmantojamus materiālus. Taču nākotnē arī veļas mazgājamo mašīnu ražotājam būtu jāņem vērā šāds biznesa modelis un jāpielāgo mašīnas funkcionalitāte tam.

Tā kā liels īpatsvars SEG emisijās ir transporta sektoram, uzņēmējdarbībā liela nozīme jāpiešķir loģistikas uzlabošanai. Ja ar ekonomisko metožu palīdzību oglekļa dioksīda emisiju radītās izmaksas būs jākompensē, tad tas būs arī ekonomiski izdevīgi. Pašlaik uzņēmējiem nereti ir izdevīgāk lētākus produktus vai izejvielas iepirkt no Ķīnas, Indijas vai citām attālām vietām ar salīdzinoši lētu darbaspēku, jo par transportēšanas izraisītajām ietekmēm pašiem tieši nav jāmaksā. Ja par oglekļa emisijām būs jāmaksā, tad transportēšanas ķēdes būs izdevīgi ievērojami saīsināt. Tā kā ūdens transports un dzelzceļš ir transports ar zemākajām oglekļa savienojumu emisijām, kur iespējams, jāpārorientējas uz tiem.

Arī pašiem transporta līdzekļiem jākļūst daudz efektīvākiem un tīrākiem. Ievērojamus ietaupījumus transportēšanā var panākt arī ar iepakojuma daudzuma un dizaina izmaiņām. Pasaulē pazīstamajam zviedru mēbeļu un sadzīves priekšmetu ražotājam IKEA izdodas uzturēt zemas cenas lielā mērā pateicoties tam, ka viņi nepārvadā gaisu, piemēram, mēbeles tiek pārdotas plakanos iepakojumos, nevis saliktā veidā, sīkākiem priekšmetiem pēc iespējas tiek taupīti iepakojuma materiāli un izvietojums tajos veidots tā, lai tie aizņem mazāk vietas. Piemēram, nomainot tējas svecīšu iepakojumu no brīva iepakojuma maisiņos uz blīvo iepakojumu regulāros četrstūra formas iepakojumos IKEA ir izdevies ietaupīt apstrādes laiku par 30–45 minūtēm dienā, vietu – par 108 iepakojumiem vairāk uz katras paletes, kā arī 400 kravas automašīnu reisus. Rezultātā uzņēmums varēja samazināt pārdošanas cenu par 10%.

10.9. att. Piemēri atšķirīgajiem IKEA ražoto tējas sveču iepakojumiem.

Uzņēmējdarbībā ir svarīgi, lai videi un klimatam labvēlīgi risinājumi radītu arī adekvātu ienākumu plūsmu. Maz ticams, ka uzņēmēji izmantos iepriekš minētos biznesa modeļus filantropisku mērķu vadīti Tiem ir jābūt arī ekonomiski izdevīgiem. Pareizi izmantojot ekonomiskos instrumentus un audzinot gala patērētājus, kas ir daudz prasīgāki attiecībā uz ietekmēm pret vidi, šie biznesa modeļi nenoliedzami būs arī lielāku peļņu nesoši nekā tradicionālais bizness.