14. Klimata pārmaiņas, dzīvesveids un patēriņš, oglekļa mazietilpīga attīstība

Oglekļa mazietilpīgas attīstības (OMA) (angļu val. – low carbon development) koncepcijas pirmsākumi rodami ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām. 2008. gada līgumslēdzēju pušu konferencē tika ierosināts sākotnējais priekšlikums šādu attīstību ieviest visās valstīs, kas ratificējušas konvenciju.

OMA ir kompleksa attīstības pieeja, kurā atsevišķi tiek izdalīta arī oglekļa mazietilpīga ekonomika, ko lieto kontekstā ar ekonomikas plānošanas stratēģijām attiecībā uz SEG emisiju samazināšanu, bet kopumā OMA var ietvert arī citas jomas, piemēram, vides ilgtspēju un sociālo vienlīdzību. Diemžēl līdz šim brīdim nav ieviesta starptautiski vienota OMA definīcija. Līdz ar to katra valsts oglekļa mazietilpīgu attīstību interpretē citādi, kas pēc būtības nav slikti, ja vien izvirzītie starptautiskie mērķi tiek sasniegti.
Uz ANO pieņemto stratēģiju pamata arī ES sākusi īstenot pāreju uz zemu SEG emisiju ekonomiku. Priekšnosacījumi šim attīstības virzienam ir noteikti „Eiropa 2020 – ES stratēģijā gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, kas izvirza trīs prioritātes:

• uz zināšanām un inovāciju balstītu ekonomikas attīstību,

• tādas ekonomikas veicināšanu, kas rada zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni,

• taupīgi izmanto resursus un ir konkurētspējīga,

• tādas ekonomikas sekmēšanu, kurā ir augsts nodarbinātības līmenis un kura nodrošina sociālo un teritoriālo kohēziju.

OMA ir kompleksa un starpdisciplināra sistēma, kurā ir gan politikas izstrāde un instrumenti, gan ilgtspējīga zinātne un pētījumi, organizatoriskas pārmaiņas, pārvaldības vadība, finanšu instrumenti un citas sfēras, kurās nepieciešama uz OMA ieviešanu vērsta rīcība. Šādi emisiju samazināšanas pasākumi ir domāti, lai panāktu noturīgas izmaiņas mājsaimniecību, iestāžu un uzņēmumu uzvedībā. Taču indivīdiem un grupām, kam jāievieš šīs izmaiņas, joprojām nav brīvi pieejami instrumenti un tehnoloģijas, kas atvieglotu šādu rīcību. Lai panāktu SEG emisiju samazinājumu globālā un nacionālā līmenī, būtiski ir saprast faktorus, kas ietekmē izmaiņas patēriņa un ražošanas paradumos. Emisiju samazināšanas nolūkā ir jācenšas panākt attieksmes maiņa un jārada motivācija videi draudzīgai rīcībai, kā arī jāmeklē jaunas partnerības un jārada rīki, lai izvērtētu un nodrošinātu nepieciešamās izmaiņas. Tieši pašvaldībām šajā ziņā ir lielas priekšrocības, jo tām ir tieša saikne ar mājsaimniecībām un vietējiem uzņēmumiem. Tāpat vietējās pašvaldības var identificēt un atbalstīt pārmaiņu aģentus, kas veicina zemu SEG emisiju attīstību, tādejādi nostiprinot motivāciju. Tas, savukārt, stiprina vietējo identitāti un lepnumu par sasniegto labklājības veicināšanā un emisiju samazināšanā.

Daudzas no jomām, kam ir būtiska ietekme uz SEG emisijām, ir pašvaldības tiešās funkcijas vai arī iekļaujas to plašākā atbildības lokā. Mājokļu sektors ir viena no šīm jomām, kur pašvaldība var panākt būtisku SEG emisiju samazinājumu, siltinot savā īpašumā esošās ēkas, veicinot privātmāju energoefektivitātes uzlabojumus un nodrošinot labāku būvniecības praksi. Tāpat ir būtiski SEG emisiju samazināšanas pasākumus integrēt vietējā attīstības telpiskajā plānošanā, kas nodrošinātu ilgtermiņa stratēģisku pieeju zemu SEG emisiju panākšanai un dotu attiecīgus signālus investoriem, kā arī iepirkumu procedūrās aktīvāk izmantot vides kritērijus.

Patēriņa emisijas bieži vien ir grūti kontrolēt, jo, piemēram, nevaram likt Ķīnai izvēlēties vienu vai citu energoresursu vai izmantot videi draudzīgas tehnoloģijas. Globālajai tirdzniecībai liberalizējoties, arī valstu valdībām ir aizvien mazāk iespēju aizliegt ievest produktus, kuriem ir būtiska ietekme uz vidi. Vienīgi mēs, kā patērētāji, varam boikotēt preces ar lielu oglekļa pēdu vai preces no valstīm, kas necenšas samazināt SEG emisijas. Tomēr arī tas ne vienmēr izdodas, jo pārsvarā mūsu izvēli nosaka preces vai pakalpojuma cena nevis doma par klimata pārmaiņu ierobežošanu.

Mūsu ikdienas patēriņa un ražošanas paradumi nosaka lielāko daļu SEG emisiju un līdz ar to arī klimata pārmaiņas. Taču pašus patēriņa paradumus veido komplekss savstarpēji saistītu faktoru kopums (vajadzības, iekšējie un ārējie faktori), kuri ir atkarīgi no dabas vides un plašākas sociālekonomiskās vides – makrovides faktoriem: pieejamajām tehnoloģijām un infrastruktūras, ekonomiskās, demogrāfiskās, institucionālās un sociālās vides (sk. 14.6. att.).

14.6. att. Patērētāju uzvedību skaidrojošs modelis.

Avots: Gatersleben & Vlek, 1998.

Mājsaimniecību radīto vides slodžu novērtējumi viennozīmīgi atzīst pārtikas, transporta un mājokļa patēriņa sektorus par jomām ar lielāko ietekmi uz klimatu. Šīs slodzes var izteikt izmantojot IPAT vienādojumu, kas tiek izmantots arī SEG emisiju novērtēšanā un modelēšanā:

IPAT vienādojumu var raksturot ar šādu piemēru. 1990. gadā, kas ir pieņemts par atskaites punktu SEG emisiju samazināšanai, kopējās pasaules radītās SEG emisijas bija 21,7 milj. t CO₂, iedzīvotāju skaits bija 5,3 miljardi, ienākumi – vidēji 5,69 tūkstoši USD uz cilvēku gadā, bet ekoefektivitāte – 0,72 g CO₂ uz vienu radīto USD (5,3 x 5,69 $/cilv. x 0,72 g CO₂/$ = 21,7 milj. t CO₂).

Savukārt divdesmit gadus vēlāk SEG emisijas bija pieaugušas līdz 31,1 miljardam tonnu CO₂ ,iedzīvotāju skaits 2010. gadā bija palielinājies līdz 6,8 miljardiem cilvēku, ienākumi – līdz 7,5 tūkstošiem ASV dolāru uz cilvēku gadā, bet tehnoloģiskais progress emisiju intensitāti bija samazinājis līdz 0,61 g CO₂/USD (6,8 x 7,5 $/cilv. x 0,61 g CO₂/$ = 31,1 milj. t CO₂). Līdz ar to, neskatoties uz tehnoloģisko progresu šajā laika periodā, emisijas bija pieaugušas par 43%. Tas bija noticis iedzīvotāju skaita pieauguma un ekonomiskās attīstības ietekmē.

Izmantojot IPAT vienādojumu, iespējams modelēt SEG emisiju nākotnes scenārijus. Lai nodrošinātu SEG emisiju samazinājumu, nepieciešams nodrošināt izmaiņas labklājībā un tehnoloģijās. Šīs izmaiņas ietekmē apjoma, strukturālais un intensitātes efekts, kas saistīts ar dažādām pieejām ilgtspējīga patēriņa vides slodžu pārvaldībā:

• ekoefektivitātes pieeja, kas ir vērsta uz ekoefektivitātes uzlabošanu visos produkta aprites cikla posmos,

• pārslēgšanās pieeja, kas ir vērsta uz izmaiņām patēriņa struktūrā, mainot kolektīvo rīcību un koncentrējoties uz izmaiņām piegādes sistēmās,

• pietiekamības pieeja, kas ir vērsta uz patēriņa apjoma samazināšanu un atbalsta ekonomiku bez izaugsmes un attīstītajās valstīs pat ekonomiskās izaugsmes samazināšanu, labklājību un apmierinātību ar dzīvi nodrošinot, attīstot sociālo kapitālu un dzīvesveidu, kas vairāk tendēts uz garīgām nevis materiālām vērtībām.

Mūsdienu sabiedrība ir pārlieku koncentrējusies uz ekoefektivitātes pieeju – tehnoloģiskajām inovācijām un brīvā tirgus risinājumiem, lai sabiedrību ievirzītu videi draudzīgākā gultnē. Taču „atsitiena” efektu ietekmē šī pieeja nespēj nodrošināt absolūtu resursu patēriņa un piesārņojuma samazinājumu. Tā tiek kritizēta no pietiekamības pieejas atbalstītāju puses, kas uzsver, ka ikdienas dzīvē cilvēkiem ir grūti mainīt savus ieradumus pat tad, ja viņi ir labi informēti un motivēti. Līdz ar to nepieciešams ar sistēmiskām sociālām inovācijām un pieprasījuma puses pārvaldību mainīt ne tikai individuālu, bet arī kolektīvu rīcību, mainot patēriņa struktūru un apjomu.

Ilgtspējīga patēriņa pārvaldībā nevar koncentrēties tikai uz vienu no minētajām pieejām. Tā ir atkarīga no patēriņa sektora, mērķgrupas un sociālekonomiskā konteksta. Līdz ar to jālieto šo pieeju dažādas kombinācijas, kas vērstas uz pārmaiņām makrovides faktoros:

• ekonomiskajā sistēmā – jāattīsta tirgus mehānismi, kas veicina videi draudzīgu ražošanu un patēriņu un ierobežo neilgtspējīgus patēriņa paradumus,

• tehnoloģijās – produktiem un pakalpojumiem ar mazāku ekoloģisko pēdu ir jākļūst pieejamākiem un dominējošiem tirgū,

• infrastruktūra – fiziskās vides attīstība, kas atvieglo ilgtspējīgu patēriņu un izskauž neilgtspējīgus patēriņa paradumus,

• institucionālajā vidē – jāveicina cilvēku vajadzību apmierināšana ārpus tirgus (piem., sociālā kapitāla stiprināšana),

• sociālpsiholoģiskajā vidē – palielinot patērētāju zināšanas par patēriņa vides slodzēm un mainot patēriņa simbolisko nozīmi un attīstot mazāk materiālistisku, altruistiskāku dzīves stilu un vērtības.

Šo spēku ietekmē patēriņa paradumi Latvijā pēdējos 20 gados ir būtiski mainījušies. Ir notikušas izmaiņas iedzīvotāju dzīves stilā, piegādes sistēmās, ekonomiskajos procesos u.c. Daudzos gadījumos šīs izmaiņas ir bijušas neilgtspējīgas. Izmaiņas piegādes sistēmās ir pārlikušas vides slodzes no ražošanas uz patēriņu. Piemēram, pieaugošā mobilitāte, piepilsētas lielveikalu attīstība un „pilsētu atlūzas” ir palielinājušas nobraukto pasažierkilometru skaitu un tādējādi palielinājušas ietekmi uz klimatu. Arī izmaiņas dzīves stilā, piemēram, aizvien pieaugošais pieprasījums pēc sadzīves elektronikas un dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem, ir veicinājušas vides slodžu pieaugumu.

Daudziem no patēriņu ietekmējošajiem faktoriem ir dubulta daba. Ienākumi, tehnoloģiju attīstība un informācijas pieejamība var veicināt patēriņa apjoma pieaugumu un jaunu iekārtu izmantošanu gan, tieši pretēji, videi draudzīgu rīcību, energoefektivitāti un resursu taupību. Ekonomiskā izaugsme veicina elektroierīču skaita palielināšanos un elektroenerģijas patēriņu mājsaimniecībās, bet ekonomiskās krīzes ietekmē 2008. un 2009. gadā samazinājās energoresursu un pārtikas produktu patēriņš, veicinot SEG emisiju samazināšanos. Tāpat ekonomiskās problēmas veicināja aktīvāku iedzīvotāju sadarbību resursu taupīšanā.

Pētījumi atklāj būtiskākos patēriņa virzošos spēkus, kas vecina gan ilgtspējīgu, gan neilgtspējīgu patēriņu. Tie ir saistīti ar tirgus nepilnībām, kas valdības līmenī netiek risināti, un „labas dzīves” un labklājības izpratni sabiedrībā:

• zemās videi kaitīgo produktu cenas, kas neatspoguļo ārējās vides izmaksas,

• infrastruktūra un piegādes sistēmas, kas patērētāju ieslēdz neilgtspējīgās izvēlēs,

• tirgus ekonomikā iebūvētais konkurences un izaugsmes modelis, kas veicina visu dzīves sfēru komercializāciju un produktu nepārtrauktu inovāciju,

• mārketings, kas izmanto produktu statusa nozīmi un veicina materiālistisku vērtību nostiprināšanos sabiedrībā ar masu mediju (īpaši televīzijas), publiskās telpas komercializācijas un atlikto maksājumu palīdzību,

• sabiedrības materiālistiskās vērtības un vēlme pēc augstāka komforta.

Šo virzošo spēku kompleksās mijsakarības un daudzveidīgās ietekmes liedz skaidri prognozēt mājokļa, transporta un pārtikas sektoru vides slodžu dinamiku. Piemēram, mājokļu sektorā cilvēkiem būs vēlme pēc lielākas dzīvojamās telpas un daudzām elektroierīcēm, kas veicinās vides slodžu pieaugumu, taču ēku siltināšana, elektroierīču efektivitātes palielināšana un pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem veicinās SEG emisiju samazināšanos.

Socioloģiskās aptaujas atklāj, ka iedzīvotājiem Latvijā rūp vides jautājumi (pārsvarā vides piesārņojums un atkritumu problemātika) un klimata pārmaiņas tie uzskata par būtisku vides problēmu, taču aptaujātie nav ieinteresēti ilgtspējīgā patēriņā un neuzskata, ka viņu ikdienas patēriņa paradumi atstāj būtisku ietekmi uz vidi. Tajā pašā laikā veidojas nišas dzīves stili un tirgi, piemēram, bioloģiskās pārtikas, ekokosmētikas un dažādu energoefektīvu iekārtu jomā. Tas saistās ar ilgtspējīga patēriņa dzīves stila nostabilizēšanos noteiktās sociālās grupās, taču šie dzīves stili ir margināli un nespēj atsvērt apjoma efektu un ar to saistītās augošās patēriņa ietekmes uz klimatu.

Sabiedrība nav homogēna un, vērtējot iedzīvotāju rūpes par vidi un ilgtspējīgu patēriņu, visus iedzīvotājus var iedalīt četrās apjoma ziņā līdzīgās grupās (sk. 14.1. tabulu). Pirmā grupa, kurai rūp vides aizsardzība un kura rīkojas videi draudzīgi, iekšēji var būt ļoti atšķirīga. Daļa šīs grupas pārstāvju var būt gatavi aktīvi rīkoties paši un piedalīties ilgtspējīgas kopienas veidošanā, preču koplietošanā un dekomercializācijā. Savukārt citi (trešā grupa) paļaujas uz ekomarķējumiem un, nemainot savas vajadzības un sociālekonomiskos nosacījumus, izvēlas videi draudzīgus produktus un pakalpojumus. Arī ceturtajā grupā var izdalīt apakšgrupas ar indivīdiem, kuri neinteresējas par videi draudzīgu rīcību, bet pasīvi labprāt izvēlētos videi draudzīgus produktus un pakalpojumus, kā arī indivīdiem, kuri uzskata videi draudzīgu dzīvesveidu par aplamu un nevajadzīgu. Līdz ar to, analizējot patērētāju vides rīcību, bez attieksmēm un rīcības būtiski ir saprast arī patērētāju gatavību mainīt savas vajadzības un apmierināt tās ārpus tirgus vai esošo sistēmu ietvaros pārslēgties uz videi draudzīgākām izvēlēm.

14.1. tabula. Ilgtspējīga patēriņa mērķgrupu dalījums

Šis dalījums atklāj arī vērtību – rīcības atšķirības starp cilvēku zināšanām par to, kas būtu jādara, un patieso rīcību. Piemēram, 3. grupa, kurai vides jautājumi nerūp, rīkojas videi draudzīgi, jo ierobežoto ienākumu dēļ ir spiesti dzīvot mazākos dzīvokļos, apkurē izmantot koksni, braukt ar sabiedrisko transportu, bet labprāt šīs izvēles aizstātu ar neilgtspējīgākām.

2. grupa apzinās vides jautājumu aktualitāti, bet ierobežoto iespēju dēļ ilgtspējīgu dzīvesveidu nespēj īstenot. Sabiedrības grupās, kurām nerūp vides jautājumi, videi draudzīgu rīcību ir iespējams veicināt, veidojot ilgtspējīgu produktu piegādes sistēmas, tirgū nodrošinot videi draudzīgu produktu piedāvājumu un produktu cenās integrējot ārējās vides un sociālās izmaksas. Taču patērētāji, kuriem rūp vides jautājumi un kuri interesējas par patēriņa ietekmēm uz vidi un veselību, ir vai nu gatavi maksāt vairāk, vai arī mainīt savus uzvedības paradumus par labu videi draudzīgākām izvēlēm, kuras lielā mērā ir atkarīgas no iedzīvotāju ienākumu līmeņa un citiem iekšējiem faktoriem, piemēram, prasmēm vai zināšanām par videi draudzīgas rīcības iespējām.

Veidojot oglekļa mazietilpīgu attīstību, jāņem vērā patērētāju rīcības atkarība no vajadzībām, spējām un iespējām. Šie spēki darbojas atšķirīgi dažādos patēriņa sektoros un dažādās mērķgrupās un ir atkarīgi no aktuālā vides aspekta un pieliekamajām pūlēm. Tā, piemēram, socioloģiskajās aptaujās lielākā daļa respondentu atzīst, ka cena un produktu kvalitāte nevis produktu ietekme uz vidi vai veselību, ir būtiskākie patēriņa izvēli noteicošie faktori. Taču patērētājs var būt vairāk norūpējies, piemēram, par dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu, bet tajā pašā laikā būt vienaldzīgs par transporta līdzekļu radīto gaisa piesārņojumu un klimata pārmaiņām.

Viens no pirmajiem soļiem OMA īstenošanai ir izstrādāt un ieviest zemu CO₂ emisiju attīstības stratēģiju, kas arī paredzētu galvenās vadlīnijas dažādiem tautsaimniecības sektoriem. Lai nodrošinātu mērķtiecīgu pāreju uz SEG mazietilpīgu attīstību un samazinātu valsts vai pašvaldības ietekmi uz klimatu, būtu jāseko vienkāršam priekšrakstam:

• jāsāk ar SEG emisiju samazināšanu tajos sektoros, kas rada lielāko ietekmi uz klimatu (noderēs oglekļa pēdas aprēķins),

• pēc iespējas jāizvairās no rīcībām, kas īstermiņā vai ilgtermiņā veicinās tiešo un netiešo SEG emisiju pieaugumu,

• jāizvēlas iespējas, kas ļauj samazināt SEG emisijas, piemēram, uzlabojot darbības efektivitāti un izmantojot labākos pieejamos tehniskos risinājumus.

Veicamie uzdevumi šajā ziņā būtu, piemēram, pēc iespējas ātrāk samazināt SEG emisiju apjomu un palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā energobilancē, veicināt energoefektivitāti un nostiprināt Latvijas ekonomikas noturību pret klimata pārmaiņu radītajiem riskiem, attīstīt spēju novērst katastrofas un reaģēt uz tām.

Līdz ar to OMA potenciālie rīcību virzieni skar tādas jomas kā CO₂ emisiju mazietilpīgu tehnoloģiju attīstība, resursu efektivitātes uzlabošana uzņēmējdarbībā, ekodizaina un ekoinovāciju attīstība, ēku energoefektivitāte, vides nodokļi, videi kaitīgu subsīdiju izskaušana, „zaļais” publiskais iepirkums un ES fondu ieguldīšana SEG emisijas mazietilpīgos pasākumos.

Daudz no iepriekš minētā SEG emisiju samazināšanā uzlabotu arī citas rīcības jomas. Tā, piemēram, ieviešot energoefektivitātes pasākumus, ir iespējams ietaupīt līdzekļus, nodrošināt augstāku energoneatkarību un panākt būtiskus labklājības uzlabojumus. Daudzas no klimatam draudzīgām rīcībām ir arī ekonomiski izdevīgas ilgtermiņā. Aprites cikla izmaksu aprēķins var atvieglot šādu izvēli.

Jau pašlaik ilgtspējīgas un oglekļa mazietilpīgas attīstības nodrošināšanai Latvijā tiek izmantots plašs pārvaldības instrumentu klāsts: regulējošie, brīvprātīgie, komunikācijas un ekonomiskie instrumenti, piemēram, fiskālie stimuli un ekomarķējumi (izmantoto pārvaldības instrumentu kopums katrā sektorā ir atšķirīgs). Pārvaldības instrumentu lokam ir jābūt pietiekami plašam, un brīvā tirgus un ekoefektivitātes pieeja ir jāpapildina ar sociālajām (sistēmiskajām) inovācijām, jāattīsta ilgtspējīga infrastruktūra un jāmaina sabiedrības vērtības.

Mājokļa sektorā OMA nodrošināšanai būtiski ir ne tikai veicināt pārslēgšanos uz atjaunojamiem energoresursiem, energoefektīvu ierīču (elektroierīču un apkures katlu) izmantošanu un ēku sienu, logu un griestu termisko izolāciju, bet arī veicināt ilgtspējīgu pilsētplānošanu un ēku dizainu, lai maksimāli izmantotu dabisko siltumu un apgaismojumu, kā arī attīstītu videi draudzīgu uzvedību un sabiedrības diskusiju par „labu dzīvi”. Tādējādi jāizmanto ne tikai ekonomiskie, bet arī interešu grupas iesaistoši teritorijas plānošanas un komunikācijas paņēmieni, lai veicinātu iedzīvotāju interesi un iesaistīšanos energoefektivitātes pasākumos, veicinātu vajadzību nevis par labu materiālām, bet garīgām vērtībām.

Transporta sektorā dominē regulējoši un ekonomiski risinājumi, cenšoties problēmas atrisināt, būvējot jaunu un atjaunojot esošo satiksmes infrastruktūru, ieviešot ekonomiskos stimulus autovadītājiem. Taču, neskatoties uz to, transporta radītās SEG emisijas palielinās, jo cilvēki aizvien vairāk pārslēdzas no sabiedriskā uz privāto autotransportu. Tam par iemeslu ir vides un transporta jomās nesaskaņotie pārvaldības mērķi un lietoto instrumentu fragmentētais raksturs. Taču nedrīkst aizmirst par autotransporta simbolisko, sociālpsiholoģisko nozīmi. Līdz ar to ilgtspējīgas mobilitātes nodrošināšanai ne tikai jāattīsta sabiedriskais un nemotorizētais transports, bet, izmantojot plānošanas un komunikācijas līdzekļus, jāveido ilgtspējīga infrastruktūra, piegādes sistēmas un jāierobežo privātā autotransporta izmantošanas nepieciešamība.

Pārtikas sektorā tāpat kā mājokļa sektorā klimata ietekmes pēdējo gadu laikā nav būtiski palielinājušās, neraugoties uz rīcībpolitiku vājo savstarpējo integrāciju. Pārtikas produktu patēriņš ir viena no sabiedrības pamatvajadzībām, un pārtikas pieejamības nodrošināšana tiek uztverta kā valdības pienākums. Tāpēc pārtikas sektorā minimāli tiek izmantoti instrumenti, kas celtu produktu cenas. Tieši pretēji, ekonomiskās metodes aprobežojas ar tiešām un netiešām subsīdijām lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Pārtikas sektorā, iesaistoties dažādām interešu grupām, plaši izmanto arī komunikācijas instrumentus, lai veicinātu patēriņu produktu kategorijās ar lielām vides slodzēm (piemēram, piena un zivju produktu patēriņu). Ilgtspējīga pārtikas produktu patēriņa nodrošināšanai jāveicina bioloģiskās lauksaimniecības attīstība un pieejamība, pārtikas produktu cenās jāintegrē vides izmaksas un jāizvērš sabiedrības diskusija un informatīvās kampaņas par videi draudzīgu pārtiku.

Labākie sasniegumi, piemēram, mājokļu vides slodžu ierobežošanā – pārslēgšanās uz koksni apkurē un ūdens patēriņa samazinājums mājsaimniecībās, kā arī tehnoloģiskie risinājumi, ekonomiskie stimuli (cenas un nodokļi) un komunikācijas pasākumi ir bijuši savstarpēji saskanīgi un papildinoši. Valsts pārvaldes iestāžu lietotās metodes ir izrādījušās neefektīvas jomās, kur patēriņam ir būtiska simboliskā nozīme saistībā ar dzīves kvalitātes pieaugumu un izpratni par labu dzīvi. Piemēram, autotransporta un elektroenerģijas patēriņa pieaugums ir lielā mērā skaidrojams ar automašīnu un elektropreču aizvien pieaugošo lomu cilvēku ikdienas dzīvē. Līdz ar to cilvēkiem, kuri atteiktos no automašīnas, papildu elektroierīču izmantošanas, dzīvnieku izcelsmes produktu liela patēriņa uzturā un lielas dzīvojamās platības, būtu jāatsakās no lietām, kuras tiek uzskatītas par labas dzīves standartu.