Terminu vārdnīca

Atmosfēra (apzīmējums atm) ir ārpussistēmu spiediena mērvienība, kas vienāda ar normālu atmosfēras spiedienu uz Zemes jūras līmenī, t.i., spiediens atbilst 760 mm augstam dzīvsudraba stabiņam 0°С temperatūrā ar dzīvsudraba blīvumu 13595,1 kg/m³ un normālu brīvās krišanas paātrinājumu 9,80665 m/s².

1 atm = 1013,25 hPa = 1013,25 mbar

1 atm = 101,325 kPa

1 atm = 760 tori

Atmosfēras spiediens ir Zemes atmosfēras hidrostatiskais spiediens, kas rodas, Zemes gravitācijas dēļ gaisam pievelkoties pie Zemes virsmas. Atmosfēras spiediens ir tik liels, ar kādu spēku spiež virs ķermeņa esošais gaisa slānis. Lielākā augstumā virs jūras līmeņa spiediens samazinās, jo tad tur virs ķermeņa, kas atrodas lielā augstumā, atrodas mazāks gaisa slānis un tas spiež uz to ar mazāku spēku. Nelielā intervālā atmosfēras spiediens mainās meteoroloģisko apstākļu iespaidā, veidojot augsta vai zema atmosfēras spiediena zonas (ciklons raksturojas ar zemāku, bet anticiklons ar augstāku atmosfēras spiedienu). Atmosfēras spiedienu mēra ar barometriem.

Gaisa mitrums ir ūdens tvaiku daudzums gaisā. Ūdens tvaiks ir gāzveida stāvoklis un tas ir neredzams. Mitruma ietekmē rodas nokrišņi, rasa vai migla. Augsts mitruma daudzums samazina svīšanu ķermeņa atdzesēšanas laikā, samazinot mitruma iztvaikošanas ātrumu no ādas.

Gaisa mitrumu raksturo šādi lielumi: absolūtais, relatīvais un specifiskais. Absolūtais mitrums ir ūdens tvaika masa vienā kubikmetrā gaisa. Relatīvais mitrums ir ūdens tvaika parciālspiediena attiecība pret piesātināta tvaika parciālspiedienu tajā pašā temperatūrā.

Klimats ir noteiktai vietai vai teritorijai raksturīgs ilggadējs laikapstākļu režīms. Klimatu raksturo metereoloģiskie elementi — atmosfēras spiediens, vēja ātrums un virziens, gaisa temperatūra, mitrums, nokrišņi.

Latvijas klimatu lielā mērā nosaka tās teritorijas atrašanās mērenajā klimata joslā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē. Visai valsts teritorijai kopīgās klimata iezīmes nosaka galvenie klimata veidotāji faktori: saules starojums jeb radiācija un atmosfēras cirkulācija Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. Latvijas klimatu ietekmē tās ģeogrāfiskais stāvoklis un teritorijas līdzenais reljefs, kas ļauj ieplūst dažādu virzienu atšķirīgām gaisa masām. Latvijā valdošie ir rietumu virzienu vēji. Gaisa masu kustība nosaka atmosfēras cirkulāciju virs Latvijas teritorijas un laikapstākļu atšķirības gada laikā. Valdošās ir mēreno platuma gaisa masas (pārsvarā — jūras, retāk — kontinentālās). Bieži vien laikapstākļus ietekmē arī arktiskās gaisa masas.

Meteoroloģija ir zinātne par atmosfēru, tās struktūru, īpašībām un tajā notiekošajiem fizikālajiem procesiem.

Meteoroloģijas nozares ir šādas:

• fizikālā (galvenā nozare; atmosfēras fizika, pēta atmosfēras fizikālas parādības, procesus, tās sastāvu, struktūru piezemes, robežslāņa, brīvās atmosfēras, stratosfēras u.c. slāņos),
• dinamiskā (teorētiskā),
• sinoptiskā meteoroloģija,
• lietišķās disciplīnas (aviācijas, lauksaimniecības, medicīnas).

Atmosfēras stāvokļa novērošanai izmanto meteoroloģiskos pavadoņus un automātiskos aparātus.

Nokrišņi ir termins meteoroloģijā, kas ietver jebkura veida atmosfērā esošo ūdens tvaiku kondensātu, kas sasniedz zemes virsmu. Nokrišņi veidojas tad, kad atmosfēra ir piesātināta ar ūdens tvaikiem tik tālu, ka ūdens kondensējas un krīt. Kondensācijas punktu atmosfēra sasniedz divos veidos — atdziestot un palielinot ūdens tvaika koncentrāciju.

Zemes virsmu nokrišņi var sasniegt dažādās formās — kā lietus, sniegs, krusa, rasa. Nokrišņi ir ļoti nozīmīga ūdens cikla sastāvdaļa, nokrišņu veidā rodas lielākā daļa uz Zemes esošā saldūdens. Ik gadus uz Zemes virsmas nokrīt 505 000 km³ nokrišņu, 398 000 km³ no tiem nokrīt Pasaules okeānā.

Nokrišņu biežums un daudzums dažādos Zemes reģionos atšķiras, nosakot šo dažādo reģionu klimatiskos apstākļus un rezultātā — veģetācijas tipu un ekosistēmas sastāvu.

Planēta (grieķu: πλανήτης, planētes — "klejojošā zvaigzne") pēc Starptautiskās Astronomijas savienības (IAU) definīcijas ir debess ķermenis, kurš atrodas orbītā ap zvaigzni vai zvaigžņu miglāju, tajā nenotiek kodolreakcijas, kā arī planētas masas izraisītās gravitācijas dēļ tā ir ieguvusi lodveida (gandrīz apaļu) hidrostatiski līdzsvarotu formu un tās orbītas tuvumā nav citu planētām līdzīgu debess ķermeņu.

Saule ir zvaigzne, kas atrodas Saules sistēmas centrā. Orbītā ap Sauli riņķo Zeme un pārējās Saules sistēmas planētas, kā arī asteroīdi, komētas un citi kosmiskie ķermeņi. Saule ir milzīga plazmas lode, tās masa ir aptuveni 2×1030 kg. Saule sastāv no 74% ūdeņraža un 25% hēlija, pārējo masu veido smagāki elementi (ogleklis, skābeklis, dzelzs u.c.). Saule ir apmēram 4,6 miljardus gadu veca, bet vēl pēc 5 miljardiem gadu tā pārvērtīsies par sarkano milzi un tad — par balto punduri (skat. "Zvaigznes evolūcija"). Saule ir Zemei tuvākā un tādējādi arī vislabāk izpētītā zvaigzne.

Slāpeklis ir ķīmiskais elements, kuru apzīmē ar simbolu N un tā atomskaitlis ir 7. Parasti slāpeklis ir divatomu gāze, kuras ķīmiskā formula ir N₂. Dabā slāpeklis ir sastopams atmosfērā, kur tas ir galvenā gaisa sastāvdaļa. Paaugstinātā temperatūrā slāpeklis var reaģēt ar ūdeņradi, (veidojot amonjaku), sārmu metāliem (veidojot attiecīgus nitrīdus) un vēl augstākā temperatūrā arī ar skābekli, veidojot slāpekļa oksīdus. Savienojumos slāpeklim var būt oksidēšanas pakāpe no −3 (amonjaks) līdz +5 (slāpekļskābe un tās sāļi). Visbiežāk slāpeklis ir trīsvērtīgs.